Pirms diviem gadiem Elvijs Misāns iepriecināja ar augstvērtīgu rezultātu un iesaistīšanos cīņā par medaļu ziemas sezonas svarīgākajās sacensībās. Eiropas čempionātā (EČ telpās) Misāns trīssoļlēkšanā pirmo reizi karjerā pārsniedza 17 metru atzīmi (17,02) un ieņēma 4. vietu. Nākamās nedēļas nogalē Lielbritānijas pilsētā Glāzgovā sadalīs 2019. gada EČ telpās medaļu komplektus. Šoziem Misāna labākais rezultāts ir 16,33 metri, un nedēļas nogalē Latvijas meistarsacīkstēs telpās Kuldīgā viņš uzvarēja ar 15,98 metrus tālu lēcienu, kas vairāk par metru atpaliek no 2017. gada rezultāta. Elvijs gan norāda, ka mērķtiecīgi gatavojas startam Glāzgovā. Saruna ar viņu notika vēl pirms starta LČ telpās Kuldīgā.
Kā mainījusies tava gatavošanās sezonai? Iepriekš brauci uz Ameriku, bet pirms šīs sezonas ne!
Nebiju, jo nezināju, kāds man būs Olimpiskās vienības finansējums. Mēs arī pārrunājām ar tiem treneriem, ka ziemas sezonai gatavošos šeit un skatīšos, kā man būs. Es jutu, ka man Amerikā mazliet pietrūka fiziskās bāzes ielikšana, jo viņi tādu netaisa. Viņiem visu cauru gadu ir tonusa uzturēšanas treniņi – stanga, sprints, stanga, sprints. Tas manam ķermenim bija interesants pārbaudījums, jo šeit mēs parasti ieliekam bāzi, un tad sezonas laikā pamazām ieejam formā. Viņi visu laiku ir uz tādas spriedzes. Ja to gadu gadiem dara, varbūt tas arī der, bet man īsti ne. Es sapratu, ka man Mārīte (trenere Mārīte Lūse – aut.) var ļoti labi ielikt fizisko, uztaisījām labu treniņnometni. Sezonas sākumā vispār neko nevarēju padarīt, pat iziet ārā, kas apliecina, ka biju pamatīgā fiziskajā bedrē. Tikai tagad sāku just, ka nāk ārā tā nometne. Uz Eiropas čempionātu vajadzētu būt jau labam svaigumiņam.
Ar amerikāņiem līdz galam apmierināts nepaliki?
Kopumā apstākļi bija ļoti labi, bet man nepatika dažas nianses. Treneris bija ļoti labs, augstas klases speciālists, bet uz mani neiedarbojās tas, ka viņš nepārtraukti plātījās, ka es treniņos esmu tik ļoti spēcīgs, tik liels, tik labs, tūlīt lēkšu septiņpadsmit ar pusi metrus. Es neesmu pieradis pie tādas amerikāņu mentalitātes. Es esmu latvietis, bet tu te stāsti apkārt visiem par rezultātiem, kādu man vēl nemaz nav. Viņš jau visiem bija iegalvojis, ka man tūlīt būs baigie rezultāti. Varēja vismaz man to neteikt, bet es jau tāpat uzzinātu, ko viņš tur runā. Labi, treniņos vēl parādu rezultātu, bet sacensībās tas uzliek ziloni uz pleciem. Saprotu, ka man kaut kas jāparāda, jo treneris visiem ir teicis, ka es aizlēkšu. Tas nav viegli. Tas bija tāds sitiens pa smadzenēm. Es jau no sākuma to tā nesapratu, tikai pēc atgriešanās secināju. Man likās – jā, būs viss, esmu šajā ritmā iegājis. Bet aizmirsu, ka esmu latvietis.
Sezona gāja augšā un lejā...
Tas tikai tāpēc, ka treniņos pēc trenera jaunās metodes no desmit lēcieniem sanāca divi. Tie tiešām bija tādi, ka viss izdevās lieliski, bet tikai divos no desmit. Jau tobrīd nojautu, ka būs, rupji sakot, sūdi. Tas nozīmē, ka man no desmit sacensībām tikai divas izdosies. Tā arī bija sezonā. Tāpēc par Eiropas čempionātu nebiju pārsteigts. Zināju, ka būs vai nu viena no tām divām, vai arī viena no astoņām. Bija otrais variants. Treniņos ir jālec no desmit uz desmit, un tad var cerēt uz stabilu rezultātu sacensībās. Ar visu to laiku – pieciem mēnešiem –, ko pavadīju Amerikā, man nepietika, lai sasniegtu tos desmit no desmit labiem lēcieniem treniņā
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 18. februāra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!