Kā, Artūr, nokļuvi parabobslejā?
Es Jūrmalā mācījos SIVA (Sociālās integrācijas valsts aģentūra – M. Z.), kas ir mācību iestāde invalīdiem. Vita Kotāne trenēja ratiņbasketbolistus, un pēcāk viņai sāka palīdzēt dēls Kristaps. Viņi arī ieteica pamēģināt. Sākumā parabobslejā mani apmācīja Kristaps, bet viņš sāka strādāt Starptautiskajā Bobsleja un skeletona federācijā un vairs nevarēja to darīt. Vita tagad ir mana trenere. Pirmoreiz braucu 2011. gadā Īglsas trasē Austrijā.
Kāpēc ne Siguldā?
Īglsas trase nav tik sarežģīta un bīstama. Siguldā pirmo reizi pa trasi nobraucu 2013. gadā. Pirms tam vēl vienu reizi bijām aizbraukuši uz Īglsu.
2011. gadā aizsākās parabobslejs?
Eiropā – jā, bet pirms tam Amerikā bija izgatavotas divnieku kamanas ar pārspīlētu drošības sistēmu. Aizmugurē tika iemetināti stieņi jeb tā sauktās dugas, kas kaut kur trasē varēja arī aizķerties. Tādas kamanas varēja izrādīties pat bīstamas. Mums pirmo monobobu atveda no Šveices. Pirmajās sacensībās bijām seši dalībnieki un visi braucām ar vienām kamanām. 2014. gadā parabobslejs sāka straujāk attīstīties. Šī gada pasaules čempionātā jau bija 16 dalībnieku.
Latvieši bija šīs kustības aizsācēji?
Šaipus okeāna latvieši bija pirmie.
Monoboba kamanas īpaši ir pielāgotas invalīdiem?
Ar tiem pašiem monobobiem brauc arī jaunieši, kuri startē Eiropas jaunatnes olimpiādēs.
Cik patlaban Latvijā ir parabobslejistu?
Pirmajā reizē Īglsā kopā ar mani bija Juris Kalniņš. Pēc tam pienāca klāt Alvils (Brants) un Lauris (Zutis). Tagad mēs esam trīs puiši un viena meitene (Annija Krūmiņa).
Braukt ar bobsleja kamanām ir aizraujoši, bet arī bīstami. Vai sākumā nebija nedrošības sajūtas, ka parabobslejā vari gūt traumas?
Tāpēc jau vispirms braucām uz Īglsu. Neuztraucies, tu nobrauksi – mani iedrošināja Kristaps. Īglsā kārtīgi pabraucām, bijām vēl dažās trasēs un tikai pēc tam braucām uz Siguldu. Pirmajā reizē mūs arī no dāmu starta ar trosi palaida vēl nedaudz zemāk. Siguldā no augšas gan vēl neesam braukuši, tikai no dāmu starta.
Kas ievilka parabobslejā, jo, šķiet, ka spēlēt ratiņbasketbolu būtu interesantāk?
Vita ar Kristapu teica, ka vajag pamēģināt. Tagad pašam arī ir iepaticies, lai gan ir dažas trases, kurās nav patīkami braukt. Tajās sanāk nodauzīties, ja arī visu pareizi izdari.
Kurās trasēs?
Siguldā man liekas baigā trase. Tā nav vienkārša. Piemēram, Sanktmoricā ir daudz patīkamāk. Tur braukt patiešām ir bauda.
Cik trašu esi apguvis?
Sešas. Esmu braucis Amerikas trasē Pārksitijā, Kalgari (Kanādā), Sanktmoricā (Šveice), Lillehammerē (Norvēģijā), Oberhofā (Vācija), Īglsā un Siguldā.
Bijušais bobsleja pilots Edgars Maskalāns, kurš kā starptautiskās federācijas pārstāvis jums palīdz, man pastāstīja par niansēm. Monobobus kopā ar slidām pirms sacensībām izlozē. Sportistiem pirms mačiem ir tikai slidas jāsagatavo, bet pārsvarā visu izšķir braukšanas prasme trasē?
Tā arī ir, jo mums jau nav kamanas jāiestumj. Speciāla palaišanas ierīce, ko izgatavojuši latvieši, izkustina no vietas monobobu. Nedaudz jau atšķiras startā iegūtais ātrums, bet ļoti nebūtiski. Šosezon pirmo reizi izmantoja šo ierīci. Pirms tam amerikāņi bija uzbūvējuši sarežģītu iekārtu, kas īsti tomēr nestrādāja. Tagad grib izgatavot uzpumpējamu ierīci, lai mums kaut kas startā būtu jādara. No tā, cik spēcīgi uzpumpēsi, tik lielu paātrinājumu arī iegūsi startā. Bet tā pagaidām ir tikai iecere.
Cik ilgu laiku prasa slieču sagatavošana?
Mums jau nav kā bobslejā, kur katra ekipāža strādā pie slidu sagatavošanas. Tikai pirms paša starta iedod visiem vienādus smilšpapīrus, lai nedaudz uzlabotu slieces. Organizatori visu dara ar nolūku, lai būtu pēc iespējas vienlīdzīgāki apstākļi. Mums nav iespējama situācija, ka vācieši paņemtu slieces un aizvestu tās uz rūpnīcu sagatavot sacensībām.
Viss notiek godīgi, vai arī ir bijuši gadījumi, kad kāda valsts pieķerta blēdībās?
Pagaidām par tādiem gadījumiem nav dzirdēts. Tuvosies paralimpiskās spēles, tad gan visādi var būt.
Visu sarunu ar parabobslejistu Artūru Klotu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!