Kā jūs vērtējat Jaunuzņēmumu darbības atbalsta likumu?
Likumu kopumā vērtēju pozitīvi, lai arī tam ir trūkumi. Piemēram, likumā noteikts, ka riska kapitāla investoram atvieglojumi pienākas par ieguldījumiem no 30 000 līdz 200 000 eiro vienā uzņēmumā. Taču Latvijas riska kapitālu fondu vidējie ieguldījumi uzņēmumā ir 600 000 līdz 700 000 eiro, un tam ir savs ekonomiskais pamatojums. Tas nozīmē, ka atvieglojumi pārsvarā būtu attiecināmi uz ārvalstu riska kapitālu fondiem, kas veic ieguldījumus likumā noteiktajās robežās.
Latvijas Biznesa eņģeļu tīkla valdes loceklis Juris Birznieks minējis, ka investoriem nokritušas rozā brilles, jo izdzīvo mazāk par 10% uzņēmumu, kuros veikti ieguldījumi. Vai arī jums kā investoram bijis šāds rozā briļļu periods?
Man rozā brilles nekad nav bijušas. Es sāku strādāt biznesa jomā jau 1987. gadā, un tas nozīmē, ka man ir pieredze uzņēmējdarbībā, tāpat kādu laiku esmu strādājis bankā, kur biju kredīta komisijas vadītājs. Līdz ar to es labi saprotu un apzinos visus riskus. Turklāt man ir arī teorētisks pamats, jo savu promocijas darbu aizstāvēju tieši par riska kapitālu. Situāciju es raksturotu šādi – tirgū vairāki jauni uzņēmējdarbības sācēji ar savu ideju meklē līdzekļus tās īstenošanai. Turklāt daudziem no viņiem nav nekādas pieredzes. Pretī ir investori, kas raugās, kur varētu ieguldīt. Man, piemēram, pēdējo piecu gadu laikā bijušas divas investīcijas, turklāt abas ļoti trāpīgas.
Vai jūs, veicot investīcijas, rēķināties, ka varat tās arī pazaudēt?
Noteikti. Pasaulē ir tā, ka investori, kuri ir tā dēvētie biznesa eņģeļi, piedalās ar savām investīcijām ne vairāk kā 10% apmērā no saviem brīvajiem līdzekļiem.
Kāpēc no visiem jaunuzņēmumiem tikai mazāk par 10% ir veiksmīgi? Kādi tam ir iemesli?
Neveiksmēm ir dažādi cēloņi, piemēram, komanda var pārvērtēt savas spējas. Tāpat, izstrādājot kādu jaunu produktu, nevar izslēgt, ka pie tā strādā arī kāds Amerikā vai Ķīnā, kurš to izdara ātrāk un veiksmīgāk. Galvenais ir pārdošana. Var būt situācija, kad ir labs produkts, bet neveiksmīgs biznesa modelis un nesekmējas ar pārdošanu un ieiešanu tirgū. Riska kapitāla jomā ir termins "tehnoloģiskais logs". Tas nozīmē to, ka kāda jauna tehnoloģija ir izstrādāta, nosacīti runājot, savam laikam par ātru un tai nav plaša pieprasījuma, vai otrs variants – ir izveidots kāds jauns produkts, bet tajā pašā laikā cits radījis kaut ko līdzīgu un prasmīgāk virzījis tirgū. Tātad viens no riskiem ir, ka jaunradītā tehnoloģija var nākt vai nu par ātru, vai par vēlu. Riska kapitālistiem ir, piemēram, 15 investīciju, no kurām divas līdz trīs ir veiksmīgas, daļa pa nullēm, daļa ir ar rezultātu pilnīgs bankrots.
Pēc cik ilga laika jūs vēlaties atdevi savām investīcijām?
Amerikā, kas ir vispievilcīgākā vieta riska kapitālam, rēķina 100% atdevi gadā, un, ja pēc pieciem gadiem nav 500% atdeves, tad tas ir slikts projekts. Taču jāatceras, ka no vairākiem projektiem daži bankrotē un daži ir pa nullēm, un tikai viens varbūt būs ar šādu atdevi, no kura tad varēs segt pārējos zaudējumus un vēl nopelnīt. Taču parasti atdevei vajadzīgi pieci līdz septiņi gadi.
Vai visi jaunuzņēmumi pret investoru naudu izturas pietiekami atbildīgi?
Tādi gadījumi, kad pietrūkst atbildības, noteikti ir, jo daudziem uzņēmējdarbības sācējiem nav pieredzes biznesā, viņi īsti nezina, ko nozīmē būt uzņēmējam un kādi noteikumi jāievēro. Tiesa, savā pieredzē es ar to neesmu saskāries, jo pirms investīciju veikšanas man ir vairākas pārrunas ar projekta īstenotāju komandu, un pārrunās es skaidri pasaku, ka biznesa veidošana – tas ir darbs 24 stundas septiņas dienas nedēļā.
Kādi ir galvenie jauno uzņēmēju klupšanas akmeņi?
Vispirms jāspēj adekvāti novērtēt, vai jaunradītais produkts būs pieprasīts globālā mērogā. Tas ne vienmēr izdodas. Tikai Baltijas mērogs nav iespējams, jo, ja riska kapitālists vēlas 500% atdevi, tad viņam pie ieguldījumiem 200 000 eiro pēc pieciem gadiem uzņēmums jāpārdod par desmit miljoniem eiro. Parādiet man, kas Baltijā ir spējīgs nopirkt jaunuzņēmumu par 10 miljoniem eiro. Tas nav iespējams, tāpēc jāorientējas uz pasaules vai vismaz Eiropas mērogu. Vēl viens klupšanas akmens ir jau minētais tehnoloģiskais logs – investoram šķiet, ka produkts parādījies tirgū vai nu par ātru, vai par vēlu. Ir gadījumi, kad ieguldītājs uzskata – komandai ir slikts biznesa modelis, vai arī uzskata – nerodas pārliecība, ka šī komanda spēs projektu īstenot.
Jūs esat ieguvis balvu par investīcijām projektā Sonarwork, kas ir iesācējuzņēmums audiotehnoloģiju jomā. Kas jūs šajā projektā piesaistīja, un kāpēc nolēmāt tajā ieguldīt?
Jebkura investora mērķis ir peļņa. Šim projektam mani piesaistīja riska kapitāla fonds Imprimatur Capital Latvia. Tiesa, es par šo projektu jau zināju.
Pēc kādiem kritērijiem investors izvēlas projektus?
Pasaulē ir zināmi un jau aprobēti kritēriji. Pirmais ir laba un pārliecinoša projekta īstenotāju komanda, otrais – tas, vai produkts būs interesants globālajā tirgū, un trešais – vai ir pārliecība, ka tieši šai konkrētajai komandai izdosies izveidot tādu biznesa modeli, kas nodrošinās lielu pieprasījumu.
Jāsaprot, ka riska kapitālisti darbojas citā veidā nekā parasts uzņēmums. Mums, investoriem, interesants ir uzņēmums ar strauju izaugsmes perspektīvu, kuru tālāk var pārdot citam investoram, vai arī ir akcijas, ko var tālāk pārdot biržā. Ja nav pārliecības, ka uzņēmumu izdosies tālāk veiksmīgi pārdot, riska kapitālists nevēlēsies veikt investīcijas.
Kad jūs veicat ieguldījumu kādā uzņēmumā, uz cik procentiem akciju jūs pretendējat?
Tas ir atšķirīgi, bet noteikti mazāk nekā 50%. Riska kapitālistiem ir vairākas investīciju stadijas. Pirmā ir tā sauktās pirmssēklas investīcijas, kad uzņēmums vēl tikai veidojas, tad ir sēklas investīcijas, kad jau ir notikusi kāda tā dēvētā prototipa vai tā saukto Beta versiju izveide, tad seko jaunuzņēmuma stadija, kurā jau notikušas pirmās pārdošanas, un pēc tam ir vēlīnā stadija, kurā notiek produkta pilnveidošana vai tirgus paplašināšana. Pēc tam jau seko privātas investīcijas. Katram investoram ir sava specializācija. Veicot investīcijas pirmssēklas un sēklas stadijās, katrā no tām investors parasti pretendē uz 10–30% akciju. Nākamajos investīciju raundos akciju skaits samazinās, bet veiksmīga uzņēmuma vērtība kļūst krietni lielāka.
Jūs minējāt, ka katram investoram ir sava specializācija. Kāda ir jūsējā?
Tā ir sēklas stadija, reizēm arī jaunuzņēmuma stadija.
Riska kapitālists uzņēmumā ieiet ne tikai ar naudu, bet arī ar savām zināšanām un pieredzi. Kāds bija jūsu intelektuālais pienesums projektā Sonarwork?
Mēs katru mēnesi diskutējām par darbības stratēģiju un biznesa modeli, to vidū arī, kā to pareizi izveidot un īstenot biznesu. Tāpat mēs komandā dalāmies ar savām zināšanām, pieredzi un sakariem.
Jūs esat ticies ar vairākām projektu komandām. Ja salīdzinām ar laiku pirms pieciem gadiem, kā mainījies to līmenis?
Ir pieaudzis komandu skaits, turklāt ļoti liels īpatsvars ir dažādiem lietotņu un finanšu tehnoloģiju projektiem. Tas gan mani īpaši neinteresē. Man vairāk patīk tehnoloģijas, nevis lietotnes.