Vecais + modernais
Ar mēbeļu lietām uzņēmējs ir pazīstams jau sen – strādājis mēbeļu ražotnē Kate, restaurējis arī koka ēkas. Tieši restaurācijas darbi ļāvuši uzplaukt idejai par savu biznesu. «Koka ēka, kurā strādājām, tika faktiski nojaukta līdz nullei un uzbūvēta atpakaļ no tiem pašiem materiāliem, bojātos, protams, aizvietojot. Es noteikti gribētu veikt kādu šādu projektu vēlreiz, tas bija kaut kas tik tiešām iespaidīgs un dvēseli priecējošs,» Indulis atceras.
Savā ražotnē uzņēmējs ir ieplānojis būvēt mēbeles, izmantojot senus kokmateriālus apvienojumā ar tādiem moderniem akcentiem kā stikls, akmens, dabīgais linolejs un pulētas krāsotas MDF kokšķiedras loksnes. Uzņēmējs nodarbosies arī ar senu mēbeļu remontu un restaurāciju, vecajā veidolā ieviešot nemanāmus, bet modernus akcentus – piemēram, mūsdienīgu furnitūru. «Tāpat tiks ražoti sienu paneļi, kas izgatavoti no veciem, apstrādātiem kokmateriāliem, un citas interjerā nepieciešamas detaļas un aksesuāri,» Indulis stāsta.
Telpas vēl jāpielāgo
Mēbeļu darbnīca tiks iekārtota ēkā, kurā padomju laikos atradās ferma. Sākotnēji tiks apgūtas telpas aptuveni 400 kvadrātmetru platībā, bet nākotnē plānots ražošanai pielāgot arī vienu no liellopu kūtīm, kas ir aptuveni 1000 kvadrātmetru plaša. Šobrīd telpas ir iztīrītas, tomēr ir atklājies, ka jumta segums ir bojāts un vietā, kurā ir ieplānots stacionārais ripzāģis, šobrīd rēgojas liela peļķe. «Telpu iznomātājs solījās jumtu saremontēt. Nekā sarežģīta tur nav – jāuzkausē ruļļveida jumta segums šajā vietā,» stāsta Indulis.
Telpu noma nav dārga – par visu tiek prasīti 140 eiro mēnesī. Tiesa gan, lai veiksmīgi pārciestu ziemu, ēka būs jāsiltina. Sākotnēji uzņēmējs nolēmis iztikt ar vienkāršu apkures krāsni, bet telpu ķieģeļu sienas un griesti tiks nopūsti ar visai modernu siltināšanas materiālu – putu poliuretānu. Tomēr pirmais darbiņš, kas tiks izdarīts, – tiks nomainīti logi un savesti kārtībā vārti.
Dzimtene vilka atpakaļ
Glūdas pagasts ir Induļa mazā dzimtene. Lai gan pēdējos divdesmit gadus viņš ir bijis rīdzinieks, vēlme atgriezties ir bijusi tik spēcīga, ka pirmo biznesu ir nolemts sākt tieši šeit. Miers, klusums un ne ar ko nesajaucamā Zemgales ainava. Aiz topošās darbnīcas ir liels ābeļdārzs, bet labība ir iesēta pat brīvajās vietās starp fermu kompleksa puspamestajām celtnēm. Zemgales līdzenums kopā ar Lietuvas ziemeļdaļu ir pašas auglīgākās zemes Eiropas Savienībā, šeit neviens lauks nestāv neaparts.
«Šo ēku man piedāvāja nopirkt par pieciem tūkstošiem,» uzņēmējs rāda fermas ēku pretī topošajai darbnīcai. Tomēr darījums nav noticis – pārdevējs nebija līdz galam nokārtojis privatizācijas formalitātes, un ēka nebija piereģistrēta zemesgrāmatā. Līdz ar to šādam pirkumam izrādījās grūti piesaistīt kredītiestāžu finansējumu, un Indulis nolēma nomāt blakusēku.
Iesācēja komplekts
Mēbeļu ražošanai nepieciešamos darbgaldus uzņēmējs pasūtījis Austrijā: «Tāds iesācēja komplekts – ripzāģis, frēze, biezumēvele, darbgalds ar metāla birstēm koksnes mīkstās struktūras izņemšanai. Būtu jau pircis lietotu, tomēr kredīta nosacījumi šādi rīkoties neļāva. Nopirku tādas vidējā līmeņa iekārtas, ne pārāk dārgas un arī ne pašas lētākās,» Indulis stāsta. Viņš atklāj, ka vēlāk – paplašinoties – meklēs lietotu tehniku, tāda Latvijā joprojām esot pieejama par labu cenu.
Cer iztikt bez gucuļiem
Vēl viena problēma, ar ko uzņēmējam būs jāsaskaras, ir darbaspēks. Indulis stāsta, ka sākotnēji cerējis atrast kādus vietējos no netālās Bramberģes vai Zemgales, tomēr sāk likties, ka visi ir jau kaut kur aizbraukuši. «Laikam no vietējiem sanāks atrast tikai sargu. Viens puisis brauks no Ikšķiles, viņam Svētē radi dzīvo, laikam pārvāksies uz šejieni. Par citiem šobrīd ideju nav, tomēr tepat blakus ir Jelgava, domājams, ka lieliem kreņķiem nevajadzētu būt. Atceros, padomju laikos uz kolhozu strādāt brauca gucuļi (Karpatu iedzīvotāji Ukrainā – M. Š.), brauca autobusiem. Cerams, ka tik tālu man tā lieta neaizies un izdosies atrast jēdzīgus amatniekus tepat apkaimē,» Indulis smaida.
Induļa biznesu komentē Jānis Pelsis, Kalnciema kvartāla pārstāvis:
«Cik perspektīva ir biznesa veidošana šādā jomā – senu kokmateriālu izmantošanā, lai ražotu ko jaunu? Kā lai to pasaka... Mēs paši no šāda materiāla pamatā ražojam grīdas, fasādes, dekoratīvos elementus, retāk arī galdus, mēbeles. Es domāju, daudz kas ir atkarīgs no cilvēka attieksmes, piegājiena. Mēbeles vienmēr būs jāražo, mēbeles vienmēr vajadzēs. Jautājums paliek, no kāda materiāla – no veca vai no jauna koka. Pats ar šo lietu nodarbojos, jo man patīk strādāt ar koku. Un šī īpašība zināmā mērā ir tā, kas apvieno mūsu klientus. Cilvēks, kam nepatīk koks vai kam patīk mākslīgais koks, šādas mēbeles neizvēlēsies.»