Viņš ir dzimis Somijā, kur pavadījis laiku līdz vidējās izglītības iegūšanai. Studējis Igaunijā, bet nu ar ģimeni kopš 2018. gada dzīvo un strādā Latvijā. Jere labi runā latviešu valodā, teicami pārvalda angļu un igauņu valodu, mazliet prot zviedriski un krieviski un ir izveidojis veiksmīgu karjeru farmācijas nozarē.
Peldēs vai nepeldēs?
Biznesa attīstības direktora amatā uzņēmumā Kalceks Jere Niemi stājās pērn februārī – īsu brīdi iepriekš, pirms Latviju skāra Covid-19 pandēmija. Pirms tam šai uzņēmumā viņš bija tirgus attīstības speciālists un atbildēja par jaunu biznesa projektu vadīšanu visā pasaulē, bet darbu Kalcekā sāka 2018. gadā. ''No biznesa attīstības viedokļa pašlaik ir kļuvis grūtāk kaut ko attīstīt ilgtermiņā. Kad ar sadarbības partneriem runājam par jauniem produktiem, neviens īsti negrib šobrīd apņemties darīt ko jaunu, jo nezina, kā mainīsies situācija. Visus interesē darbība īstermiņā, kā labāk apkalpot klientus tagad, kā nodrošināt, lai visiem būtu pieejami nepieciešamie medikamenti. Tā nozarē pašlaik ir galvenā prioritāte,'' pandēmijas laika specifiku raksturo Jere Niemi. Taču jaunu produktu ieviešanu Kalceks turpina plānot.
Taujāts, vai labāk būtu gribējis kļūt par biznesa attīstības direktoru mierīgākos laikos, Jere Niemi pasmaidot atzīst: ''Man nekas nebūtu bijis pret, ja, stājoties šajā amatā, būtu bijuši kaut daži mēneši normālā darba ritmā. Par direktoru sāku strādāt februāra beigās, bet jau martā Latviju skāra Covid-19 krīze un tika noteikta ārkārtējā situācija. Tā ka man šāds arī skaitās normālais režīms. Sākumā, protams, bija uztraukums, bet tas deva tādu pārliecību, ka varam tikt galā ar visu. Man šis amats bija kā iemešana ūdenī – peldēšu vai nepeldēšu?''
Pašlaik Jere Niemi Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē studē mārketinga vadību. Šīs augstskolā gūtās zināšanas palīdzot izkopt jaunas prasmes, piemēram, darbā interneta vidē, veidojot jaunas pārdošanas platformas.
''Šobrīd jābūt ļoti radošam,'' apliecina biznesa attīstības direktors.
Pastāvīgi Latvijā ar ģimeni viņš dzīvo jau gandrīz trīs gadus, līdz tam no 2013. gada viņš dzīvoja Igaunijā, kur Tartu Universitātē studēja farmāciju. Darbdienās viņš mācījās, bet brīvdienas pavadīja Latvijā.
Jeres dzimtā pilsēta ir Toholampi, kas ir aptuveni 500 kilometru uz ziemeļiem no Helsinkiem. ''Vidusskolas laikā mani vairāk interesēja dabaszinātnes, stiprā puse bija matemātika, ķīmija. Tikai 12. klasē izdomāju, ka vēlos kļūt par farmaceitu. Tagad šī izvēle pašam šķiet mazliet jocīga, bet varianti bija divi – vai nu strādāt skolā par ķīmijas vai matemātikas skolotāju, vai izvēlēties ko citu ar ķīmiju saistītu. Nejauši, lasot par farmāciju, iedomājos, ka interesanti būtu apvienot medicīnas elementus un komunikāciju ar cilvēkiem. Man iepatikās šī doma – būšu farmaceits, strādāšu aptiekā. Bet farmācijas nozare ir daudz plašāka nekā tikai aptiekas darbs. Tā arī aptiekā nevienu dienu neesmu nostrādājis, tikai praksē,'' smej Jere.
Savas teorijas par valodu
Ar latviešu meiteni Aneti Jere iepazinās jau 10. klasē – starp Latvijas un Somijas vidusskolām tika realizēta draudzības programma, kuras ietvaros somu jaunieši uz nedēļu brauca uz Latviju, dzīvoja vietējās ģimenēs un tad mainījās – latviešu skolēni brauca ciemos uz Somiju. ''2011. gadā biju atbraucis uz nedēļu uz Latviju, paliku nu jau pie savas sievas viņas ģimenē Jūrmalā. Tagad tās ir manas mājas,'' stāsta Jere. ''Pēc vidusskolas iestājos Tartu Universitātē, un tas bija plāns B, lai pārvāktos dzīvot tuvāk Anetei. Tolaik neredzēju, ka varētu studēt Latvijā. Latvijā piedāvāja farmācijas programmu angļu valodā, bet paskatījos, cik par to vienā semestrī būtu jāmaksā – varbūt divi vai trīs tūkstoši eiro... Tajā pašā laikā Tartu Universitātē mācīties farmāciju tajās programmās, kas ir igauņu valodā, varēja bez maksas.''
Igauņu un somu valoda ir samērā līdzīgas, tāpēc Jere izlēma, ka dosies studēt uz Igauniju un centīsies iemācīties igauņu valodu.
Pirmo gadu Tartu viņš apmeklēja igauņu valodas kursus, valodu apguva un 2014. gadā sāka studijas farmācijas specialitātē. ''Sākumā studiju priekšmeti vēl nebija ar farmāciju specifiski saistīti, apguvām fiziku, latīņu valodu, mācījāmies par augiem, un radās pat pārdomas, vai šis ir tas, ko gribu... Otrajā, trešajā kursā sākām vairāk iedziļināties farmācijā, un secināju, ka tas tiešām ir tas, kas man patīk un interesē, – kā izstrādā zāļu formas un vielas, kā izstrādā jaunus medikamentus. Tas bija brīdis, kad sapratu, ka darbs aptiekā nav gluži tas, kas mani tik ļoti interesē. Vairāk aizrauj izpētes, ražošanas process un tamlīdzīgi.''
Vasarās triju mēnešu brīvlaikā Jere brauca uz Somiju. Viņš atceras: ''Strādāju fermā, slaucu govis un darīju jebkuru citu darbu. Mana mamma savā zemnieku saimniecībā iesaistījusies pašvaldības programmā, kas nodrošina palīgus fermu saimniekiem. Piemēram, 26 dienas gadā saimnieks var dabūt atvaļinājumu, un tajā laikā palīgs brauc uz fermu aizvietot saimnieku. Lai es studiju semestra laikā varētu tikai mācīties, tur arī vasarās strādāju pat līdz 4. kursa beigām, kad sāku darbu uzņēmumā Kalceks.''
Vidusskolas laikā jaunais cilvēks vēl nenojauta, ka viņam labi padodas valodas. Igauņu valodas apguve bija pirmais apliecinājums, paralēli Jere saziņā ar Aneti mācījās runāt latviski. ''Sākumā latviešu valodu Anetes ģimenē tikai klausījos. Sievas vecāki nerunāja angliski, Anete tulkoja man uz angļu valodu. Tad lēnām, ieklausoties sāku domāt, ko varētu nozīmēt viens, otrs, cits latviešu vārds. Veidoju savas teorijas,'' smej Jere un stāsta tālāk: ''Tartu Universitātē bija iespēja apmeklēt arī latviešu valodas kursus, tur bija brīnišķīga latviešu valodas pasniedzēja. Kursos arī ieguvu apstiprinājumu savām teorijām, kuri latviešu vārdi ko nozīmē. Pamazām apguvu arī gramatiku, līdz sāku saprast, ko cilvēki latviski runā.
Pats tobrīd gan vēl nerunāju. Nolēmu attīstīties tālāk, un vienīgā iespēja bija pašam sākt runāt.
Vienā brīdī sarunājām ar sievu, ka beigsim savā saziņā izmantot angļu valodu, runāsim latviski. Viss nāk ar praksi,'' apliecina Jere. Skolas laikā Somijā viņš septiņus gadus mācījās zviedru valodu – tā ir otra oficiālā valsts valoda. Savukārt krievu valoda Jeres dzīvē patlaban tiek izmantota elementārā saziņas līmenī, savulaik viņš vēl šaubījies – varbūt dzīvei Latvijā mācīties krievu valodu, tomēr izlēmis, ka, šeit dzīvojot, svarīgāk ir prast valsts valodu.
Galvenokārt – ambīcijas
Apgūstot jaunas valodas, Jere sācis prātot: kā tas būtu – virzīties farmācijas jomā starptautiskas saziņas līmenī, strādājot ar eksportu šajā nozarē? ''Caur studijām atradu savus nākamos darba devējus. Reiz Igaunijā savā studentu asociācijā organizējām pasākumu Baltijas valstu studentu organizācijām. Uzaicinājām igauņus, latviešus, lietuviešus, un no Latvijas atbrauca nu jau mans kolēģis no farmācijas uzņēmuma Kalceks, lai pastāstītu par kompāniju. Kad uzņēmums sāka meklēt kandidātu tirgus attīstības speciālista pozīcijai, man radās iespēja uz šo amatu pretendēt. Viss labi sakrita – es tieši beidzu 4. kursu un varēju pārcelties uz Latviju. Kāpēc nepamēģināt? Augstskolu vēl nebiju absolvējis, bet amata konkursa atlases laikā noskaidrojās, ka uzņēmums tieši meklē nevis darbiniekus ar pieredzi, bet cilvēkus ar ''bekgraundu'' farmācijā vai ķīmijā, kuriem ir interese par biznesu un komunikāciju, bet galvenokārt – ambīcijas. Tādus, kurus var apmācīt un kuri vēlas apgūt ko jaunu,'' stāsta Jere.
Vertikālā karjeras virzība ļāva nokļūt biznesa attīstības vadītāja amatā un vadības komandā, dodot stratēģisko pienesumu uzņēmuma attīstībā. Farmācijas izglītība Jerem ļauj detalizēti pārzināt uzņēmuma produktus un to pielietojumu, priekšrocības, kā arī spēt brīvi un pārliecinoši veidot komunikāciju ar nozares ekspertiem. Biznesa virziens padara profesionālo ikdienu interesantāku, salīdzinot ar to, kāda varētu būt viņa darba diena, ja strādātu aptiekā ar pircējiem. Starptautiskā vide un plašāks atbildības loks ļauj labāk redzēt nozares kopainu, kā farmācijas joma strādā globālā līmenī.
Jere Niemi saredzēja – uzņēmums ir ar ambicioziem mērķiem un spēju radīt iespaidu, ka vēlas veidot ko jaunu, tam bija konkrēts skatījums uz nākotni un jaunu tirgu iekarošanu. Kalceka komanda ātri spēj atsaukties jauniem klientiem un iespējām, nāk pretī dažādu situācijas pavērsienu gadījumā, ir atvērta kompromisiem un elastīgi pieiet problēmu risināšanai, lai galarezultāts būtu pieņemams visām pusēm, – vērtē Jere.
Ziema bez slēpēm
Saistībā ar pandēmijas veicinātajiem izaicinājumiem darbā brīvā laika ir maz, un Jere to pārsvarā pavada ar ģimeni. Tomēr ir viens jau skolas gados iemantots hobijs – mūzika. Viņam patīk klausīties ierakstus mājās un spēlēt trombonu. ''Toholampi ir senas pūtēju orķestra tradīcijas. Mazpilsētā ir tikai aptuveni 3500 iedzīvotāju, bet profesionālu mūziķu skaita ziņā Toholampi varētu iekļaut Somijas Top 10. Skolā katrā klasē bija kāds, kurš spēlē pūtēju orķestrī. Es spēlēju trombonu. Kad pārvācos uz šejieni, vairs nebija orķestra, kur spēlēt,'' stāsta Jere. ''Muzicēšanas ziņā bija trīs četru gadu pauze, bet tad mūs ar sievu, kura ir spēlējusi orķestrī flautu, uzrunāja Tukuma pūtēju orķestra pārstāvji – vajadzēja mūziķus, lai būtu iespēja piedalīties Latvijas simtgades Dziesmu svētkos 2018. gadā. Sanāca tā, ka Tukuma orķestrim trombona spēlētāju vajadzēja varbūt pat vēl vairāk nekā flautistu. Tas bija interesants laiks – darba nedēļu pavadīju Tartu, bet piektdienās braucu taisni no Tartu uz Tukumu, lai vakarā pagūtu uz mēģinājumu.''
Dziesmu svētki somu cilvēkam bijis neaizmirstams piedzīvojums, jo tik iespaidīga pasākuma viņa dzimtajā ziemeļvalstī nav: ''Tā bija unikāla pieredze, ko Somijā nebūtu varējis iegūt. Atceros, kad pirmo reizi atbraucu uz Latviju, man stāstīja, rādīja video par Dziesmu svētkiem. Tad varēju just, ka latvieši ļoti lepojas ar šo notikumu, bet nu varēju pats to visu redzēt un sajust, atrodoties uz skatuves. Priecājos, ka man bija tāda iespēja.''
Arī sports Jerem vienmēr bijis mīļš, taču tagad ir viens ''bet''. ''Diemžēl man tuvākie sporta veidi ir tādi, ka Baltijā ar tiem nav iespējas nodarboties. Ļoti patīk ziemas sporta veidi – slēpošana, hokejs. Ar tiem Latvijā vēl kaut kā var nodarboties. Somijā mans galvenais hobijs bija beisbols, somiem tas ir nacionālais sporta veids, to spēlēju 15 gadus. Kad pārvācos uz dzīvi Baltijā, nav vairs ar ko spēlēt,'' saka Jere.
Mūsu sarunas brīdī gan Latvijā aiz loga valda skaista ziema... ''Gadus sešus pēc kārtas ziemu nebiju redzējis – tādu, kādu es to pazīstu. Izskatās, šogad beidzot ir pienākusi normāla ziema, bet es tieši šogad neatvedu no Somijas uz Latviju savas slēpes. Katru gadu tās vadāju turpu šurpu, pērn nodomāju – atstāšu slēpes Somijā, tur jau nu ziema noteikti būs. Tā ka Latvijā esmu palicis bez slēpēm un arī pakaļ tām nevaru aizbraukt,'' smej Jere Niemi un piebilst: ''Ir jābauda vismaz skaistās ziemas ainavas.''