20 gadus vecā Santa Londonā dzīvo jau divus gadus – sākotnēji aizbraukusi, lai apmeklētu māsu un atpūstos, taču jau otrajā viesošanās dienā atradusi darbu un nolēmusi palikt. Šāda izvēle lielā mērā saistīta ar to, ka Latvijā viņa neesot iestājusies universitātē – studijas viņa neesot varējusi atļauties, turklāt viņa arī negribēja uzņemties kredītsaistības.
Latvija viņai pietrūkst – īpaši Jāņu vai Ziemassvētku laikā, kad Santa aizdomājas par draugiem un ģimeni. Taču tas nebūšot tas iemesls, kāpēc jauniete izlemtu par atgriešanos Latvijā.
“Latvijā jauniešiem strādāt iespējas ir mazas. Grūti iekļūt darba tirgū, izsisties uz augšu un nebūt kaut kādai apkopējai visu mūžu. Man liekas, ka Latvijā tas ir neiespējami,” skaidro Santa, kura pēdējo divu gadu laikā Anglijā esot piedzīvojusi gana strauju karjeras kāpumu. Santa strādā viesnīcu biznesā un atzīst, ka varot labi nopelnīt: “Londonā mēs pelnam naudu un dzīvojam, bet Latvijā naudu pelna, lai izdzīvotu.”
Savukārt Renāte, kura jau sesto gadu dzīvo un strādā Mančesterā, stāsta, ka ir apsvērusi domu atgriezties Latvijā, jo savā industrijā šobrīd redz brīnišķīgas iespējas. Taču viņu baida, ka Latvijā viss būtu jāsāk no nulles un būtu jāiegulda liels darbs, lai tiktu sasniegts tāds līmenis, kādu viņa ir sasniegusi Anglijā.
“Ja valsts grib, lai cilvēki atgriežas, tad jānodrošina normāli darba apstākļi. Tie, kas ir aizbraukuši strādāt – pat strādājot melno darbu ir iespējams labi nopelnīt. Grūti ir, bet tas viss ir atkarīgs no tā, kāds ir darba līmenis valstī un kāda ir iespēja nopelnīt,” stāsta Renāte.
Viņa uzsver, ka cilvēki ne aiz laba prāta pamet Latviju – viņus piespiež apstākļi. Taču līdz ko tiks nodrošināti labvēlīgi apstākļi ne tikai aizbraucējiem, bet arī cilvēkiem, kas Latvijā ir palikuši, aizbraucēji varētu sākt domāt par atgriešanos.
“Mana ģimene ir Latvijā palikusi un es redzu, kā viņi mokās. Cilvēkam ir jāstrādā trīs darbos ar maģistra izglītību - man tas liekas absurdi. Es esmu sirdī patriots un eju balsot, sūtu naudu mājās, bet es zinu, ka man nebūtu iespējas to darīt un palīdzēt maniem radiem, ja es dzīvotu Latvijā. Es pati knapi varētu izdzīvot,” atklāj Renāte.
Līdzīgs stāsts ir arī 50 gadus vecajai Skaidrītei, kura Latvijā strādājusi par skolotāju. Uz Angliju viņa pārcēlās pirms sešiem gadiem un tur atradusi apkopējas darbu slimnīcā. “Es biju skolotāja un es tiešām mīlēju savu darbu, bet es nejutos novērtēta, jo tas darbs nav apmaksāts. Es domāju, ka lielā mērā pie vainas ir tas, ka cilvēki Latvijā netiek novērtēti,” savus aizbraukšanas iemeslus klāsta Skaidrīte.
Ja ekonomiskā situācija Latvijā ietu uzaugšu, viņa pieļauj iespēju, ka ļoti daudz jaunu cilvēku atgrieztos dzimtenē. Skaidrīte gan apšauba iespēju, ka viņai Latvijā savā vecumā izdotos atrast darbu. “Pilnīgi noteikti neplānoju atgriezties, jo es nezinu, vai es varēšu atrast darbu. Es varētu turpināt strādāt par tādu pašu apkopēju kaut kur, bet kāds būs tas atalgojums?” pauž Skaidrīte.
ek