Kopš veikala atvēršanas 2009.gadā tas pārcēlies uz citām telpām pilsētas centrā. Tāpat pa šiem gadiem idejai bijuši sekotāji, kas šādu veikalu vēlējušies iekārtot citviet Latvijā, bet, kā stāsta Vladimirs, ieceres īsti līdz galam nav realizējušās.
Telpas, kurās veikals tika iekārtot sākotnēji, Vladimirs nomāja, maksājot 10% no ''preces'' cenas, piemēram, kartupeļiem. Telpas pārdotas, tādēļ veikals iekārtots citās telpās, kuras Vladimirs nomā par naudu un nomas maksu sedz no savas kabatas. Darbojoties kā starpnieks preču maiņas punktā, Vladimirs saņem 10% no ''preces" cenas.
Veikala ideja nav mainījusies - iedzīvotāji uz apmaiņas punktu nes izaudzētos produktus, lietojamas, taču viņiem vairs nevajadzīgas lietas. Vladimirs šo informāciju pieraksta, tāpat pieraksta, kāda ir vēlamā maiņas prece un klienta kontaktinformācija.
Vladimirs veikalā strādā viens un savā brīvajā laikā. Tagad saimniecībā sākušies pavasara darbi, tādēļ laika veikalam atliek mazāk. Viņš labprāt piesaistītu kādu brīvprātīgo, kas veikalā strādātu, taču ne visi gatavi strādāt bez maksas un ne uz visiem var paļauties. Iespējams, vasarā viņam varētu palīdzēt meita.
Visvairāk apmeklētāju veikalā ir rudeņos un pavasaros, kad vispieprasītākā prece ir kartupeļi. Pieprasīta prece veikalā ir arī mobilie telefoni, kurus pārsvarā vēlas jaunieši. Tāpat viena no nepieciešamākajām lietām iedzīvotājiem ir ledusskapji.
Iepriekš kāds ledusskapis iemainīts pret diviem kartupeļu maisiem. Īpašnieks savu ledusskapi novērtējis ar cenu desmit lati, kas šajā veikalā atbilst diviem kartupeļu maisiem. Vladimiram ir informācija par vēl vairākiem iedzīvotājiem, kuriem būtu nepieciešami ledusskapji.
Reizēm gadās, ka cilvēks nevar iegūt nepieciešamo preci, bet ir kas cits, kas viņam tāpat var būt noderīgs. Piemēram, cilvēks uz veikalu atnesis šujmašīnu un pretī vēlas saņemt gāzes balonu. Kādam citam ir nepieciešama šujmašīna, bet nav gāzes balona. Šādos gadījumos, ja abas puses piekrīt, var notikt maiņa pret citu priekšmetu.
Laiku pa laikam kāds tautas veikalā ienes arī lietotu apģērbu, tomēr Vladimirs izvairās to ņemt, jo iedzīvotājiem par šādām lietām nav lielas intereses, turklāt Raunā esot daudz lietoto apģērbu veikalu. Vladimirs nevēlas veidot vēl vienu apģērbu veikalu, tādēļ parasti informē par vietām, kurās apģērbu varētu pieņemt.
Gadījies arī, ka uz veikalu atnestas zagtas mantas. Tādi bijuši divi gadījumi, un ar šiem cilvēkiem veikala īpašnieks vairs pat runāt negrib un darījumos neielaižas. Katra prece, kas uz veikalu tiek atnesta, ir pierakstīta. Tāpat tiek iegrāmatota arī informācija par atnesēju. Pārsvarā veikala klienti ir vietējie iedzīvotāji.
Tautas veikals atvērts arī internetā, tomēr internetā veikala darbību apgrūtina tas, ka lauku teritoriju iedzīvotājiem nav ne datoru, ne interneta, tādēļ mājaslapa pastāv, bet īsti nedarbojas.
Krīzes laikā, veikalu atverot, Vladimirs domājis, ka tā darbība beigsies brīdī, kad veikala plaukti būs pilni un nevienam neko nevajadzēs. Šāda situācija vēl nav bijusi.