Vai tas ir slikti? Viennozīmīgas atbildes nav, jo, vērtējot ilgtermiņa izmaksas un transportlīdzekļa veiktspēju, situācija nav vienkārša. Kā degvielas tirgu Latvijā ietekmē krīze Tuvajos Austrumos? Ietekme ir nepārprotami negatīva, taču svarīgākais aspekts nav degvielas cena, ko martā esam redzējuši degvielas uzpildes staciju tablo. Daudz būtiskākas ir iespējamās sekas un to ietekme uz ražošanu. Degvielas cenu kāpums lauksaimniecības nozares skar nevienlīdzīgi. Visvairāk tas skar dārzkopību, kur uz viena hektāra tiek patērēti līdz pat 300 litriem dīzeļdegvielas. Lopkopībā patēriņš ir ap 200 litriem, bet graudkopībā – aptuveni 100 litru.
Vienlaikus tieši dārzeņu un augļu ražošanā Latvija ir visneaizsargātākā, jo importējam vairāk nekā 100 tūkstošus tonnu dārzeņu un augļu. Svaigpiena jomā pašu patēriņam saražojam vairāk nekā nepieciešams un aptuveni pusi no saražotā eksportējam, graudus eksportējam vēl vairāk – aptuveni divas trešdaļas no saražotā. Tāpēc degvielas cenu kāpums smagāk ietekmē tieši mazo, bet valstij stratēģiski svarīgo dārzeņu un augļu nozari, kurai būtu jākāpina vietējā ražošana, nevis jāsamierinās ar importa dominanci. Te būtu nepieciešams mērķēts valsts atbalsts.
Pastāv vairāki argumenti, kāpēc diētas pamatproduktu – dārzeņu – audzēšanai jābūt vietējai. Pirmkārt, tas ir veselības jautājums – uzturā būtu jālieto produkti, kas auguši mūsu klimata joslā, nav konservēti un nav arī ilgstoši transportēti.
Otrkārt, tas ir pārtikas drošības aspekts – vietējā ražošana garantē, ka pārtikas piegādes ķēde nav atkarīga no nestabilitātes ārējos tirgos.
Treškārt, tas ir kultūras un reģionālās attīstības jautājums – saglabājas vietējām augsnēm un vietējam klimatam piemērotas kultūras, tiek uzturēta lauku nodarbinātība un ierastās saimniekošanas tradīcijas.
Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija apvieno lielākos dārzkopības kooperatīvus, un to biedru zīmoli ir labi zināmi Latvijas patērētājiem – piemēram, Ezerkauliņi, Mārupes tomāti un gurķi un Very Berry. Taču šie kooperatīvi nav dominējoši tirgus spēlētāji un bieži nonāk importa «kanibālisma» zonā. Lielo Eiropas valstu saimniecības labprāt aizpildītu Latvijas tirgu ar savu produkciju, kas neatbilst eksportam uz Rietumeiropu. Tas apdraud mūsu vietējo audzētāju vietu Latvijas tirgū un ilgtermiņā arī mūsu pārtikas pašnodrošinājumu.
Lai saglabātu savu identitāti un vietējās pārtikas vērtību, mums ir jāprot ieraudzīt un novērtēt mazās saimniecības. Vietējais lauksaimnieks ir jāatbalsta ar savu maciņu, jo tas ir spēcīgākais balsojums par Latvijas lauksaimniecības nākotni.