''Darbs beidzas tad, kad viss izdarīts!''
''Darbs beidzas tad, kad viss izdarīts!'' Ar šādu darba devēja attieksmi Latvijā nācies saskarties gandrīz ikvienā iepriekšējā darbavietā – vai nu tas bijis vasarā veikts fizisks darbs, vai pilna laika darbs žurnālistikā par fiksētu algu. Pirmajā gadījumā par papildu nostrādātajām stundām pārsvarā tika samaksāts, bet otrajā gadījumā – ne, jo ir taču fiksēta alga un šādas situācijas nerodas bieži, tātad ietilpst darba pienākumos. Nekoncentrējoties tieši uz atalgojuma apjomu, ir radies iespaids, ka galvenā problēma ir tā, ka bieži darba devēji Latvijā pat nepajautā, vai esi gatavs strādāt pēc paredzētā darba laika beigām. Tas tiek uzskatīts par normu, un, ja neesi gatavs šādi strādāt, darba devējs meklēs tādu darbinieku, kas būs gatavs strādāt ilgāk.
Tādējādi pastāv risks zaudēt darbu tikai tāpēc, ka varbūt darbiniekam ir bērns, kas pulksten 18.30 jāved mājās no bērnudārza, vai vienkārši gribas ik dienu vienā un tajā pašā laikā sportot. Labākajā gadījumā nepadarīto darbu nāksies paveikt vēlāk vakarā, tādējādi upurējot savu brīvo laiku. Turklāt vairums uzņēmumu, kā arī valsts sektora darba devēju šīs papildu stundas neapmaksā, jo uzskata, ka tās ietilpst darba pienākumos.
No uzņēmuma un kopumā no jebkura darba devēja skatupunkta šādu attieksmi var saprast – ja darāms darbs, piemēram, ir neierasti daudz pasūtījumu vai tuvojas kāda uzdevuma izpildes termiņš, kādam darbs ir jāizdara. Tā, piemēram, ja kāds ministrs paziņojis par demisiju piektdienas vakarā, tad, protams, par to sabiedrība piektdienas vakarā arī jāinformē, pat ja tas nozīmē strādāt līdz 22.00.
Tomēr tas, ka šāda attieksme tiek uztverta kā ikdienišķa prakse, nevis tikai ļoti reti un izņēmuma gadījumos pieņemama situācija, ir pilnībā pretēji Ziemeļvalstu modelim, kur, darbam beidzoties, piemēram, pulksten 17, visi darbinieki, sākot no augstākās vadības līdz jaunākajiem asistentiem, darbu beidz. Atlikušā darba paveikšana vai nu tiek pārcelta uz nākamo dienu, vai situācijas risināšana ir darba devēja, nevis darbinieka atbildība. Ziemeļvalstīs, uzņēmumam prognozējot, ka tiešām konkrētajā darba dienā kolektīvs varētu netikt galā ar saviem uzdevumiem, jau laikus tiek apziņoti darbinieki, kuri tajā dienā nestrādā, piedāvājot tiem papildu maiņu. Tāpat visiem tajā dienā strādājošajiem piedāvā strādāt pāris stundu ilgāk, nereti par motivāciju izmantojot dubultu samaksu vai kādu citu labumu, piemēram, brīvdienu citā dienā.
Ugunsdzēsēju gadījums
Faktus apgalvojumam, ka Latvijā pat valsts sektorā darbinieks nav prioritāte, tālu nav jāmeklē. Pirms aptuveni četriem gadiem Augstākajā tiesā pret valsti uzvarēja ugunsdzēsējs Raimonds Kučinskis, kurš ar savu darbavietu vairākus gadus tiesājās par neapmaksātām darba stundām. Princips bija šāds: ugunsdzēsēju dežūra bija 24 stundas gara, un ik pēc astoņām stundām pienācās stundas pārtraukums.
Tomēr šā pārtraukuma laikā ugunsdzēsējiem bija aizliegts pamest savu posteni, respektīvi, pārtraukums ir, bet tā laikā jāatrodas postenī un faktiski jāturpina veikt darbu.
Protams, ja pārtraukuma laikā bija izsaukums, arī uz to bija jāizbrauc. Vienīgā vieta, kur šāds pārtraukums tika skaitīts kā pilns pārtraukums, bija algas lapiņa, kur samaksa tika ierēķināta par 22, nevis 24 stundām. Tiesas process dažādās instancēs ilga aptuveni piecus gadus, un ugunsdzēsējam pret savu darba vietu nācās cīnīties, līdz lieta nonāca Augstākajā tiesā. Tā nolēma, ka darba devējs nav rīkojies tiesiski un ka ir jāmaksā par visām 24 stundām. Tas bija precedents, kas lika pilnīgi visiem ugunsdzēsējiem saņemt par aptuveni 10% lielāku atalgojumu, turklāt arī par jau līdz spriedumam nostrādātajām stundām.
Valstij gan paveicās, ka tiesas lēmums paredzēja samaksu veikt tikai par pēdējiem diviem gadiem, lai gan netaisnība bija turpinājusies daudz ilgāk. Papildus tam var minēt arī to, ka ugunsdzēsējiem nereti darba noteikumi paredz ierasties darbā 15 minūtes pirms tā sākuma un arī posteni ļauj pamest tikai 15 minūtes pēc darba beigām.
Pāris minūtes šurp vai turp...
Runājot par sagatavošanos darbam un ierašanos vēl pirms darba laika sākuma, var manīt, ka šāda norma ir daudzās jomās. Tā paredz darbiniekam darbā ierasties vai nu laikus, vai pat konkrēti norādot, ka jāierodas, piemēram, 15 minūtes pirms darba sākuma, lai sagatavotos darbam un pārliecinātos, ka varēs veiksmīgi veikt darba pienākumus.
Pat ja tas nav paredzēts darba līgumā, tas notiek praksē – ja pārdevējam darbs sākas pulksten 10, visbiežāk darba devējs sagaida ierašanos darbā vismaz desmit minūtes ātrāk, lai varētu atslēgt veikalu, pārbaudīt un ieslēgt visas sistēmas, sagatavoties darbam un precīzi pulksten 10 jau spēt apkalpot pirmo pircēju. Tieši tāpat notiek arī pēc darba – ja pulksten 19 darbinieks vēlas aizslēgt durvis no ārpuses, dodoties mājās, visdrīzāk pēdējo klientu varētu apkalpot vien desmit minūtes pirms darba laika beigām, lai desmit minūtēs varētu visu novākt un izslēgt. Tomēr tā nenotiek, jo bieži pat pulksten 19 pēdējais klients tikai atstāj veikalu.
Savukārt darbiniekam kā darba laiks tiek fiksētas tiešās stundas – tātad no pulksten 10 līdz pulksten 19. Tas nozīmē, ka mēnesī darbinieks, kas darba pienākumos velta desmit minūtes pirms un pēc darba, zaudē samaksu par 7,33 darba stundām jeb gandrīz vienu pilnu darba dienu.
Pēc līdzīga principa strādā ne jau tikai privātajā sektorā nodarbinātie cilvēki, bet arī, piemēram, skolotāji, kuriem pienākumi jāveic, neraugoties uz to, ka bieži darba laikā tos nemaz nav iespējams paveikt. Turklāt nereti skolotājam ārpus sava darba laika jāatbild uz vecāku zvaniem un pat ziņām sociālajos tīklos.
Skolotāju noslodze un vienlaikus arī nereti zemais atalgojums (gan ne visās pašvaldībās un ne visās skolās), kā arī ierobežotās profesionālās izaugsmes iespējas ir būtiski iemesli tam, kāpēc patlaban izglītības sistēmā akūti trūkst pedagogu. Jāuzsver, ka šolaiku jauniešiem viens no galvenajiem kritērijiem, izvēloties savu nākotnes karjeru, ir tieši izaugsmes iespējas. Skolotājiem praktiski tādu nav, jo vienīgās iespējas augt gan amata, gan atalgojuma ziņā ir kļūt par mācību pārzini vai skolas direktoru. Rodas likumsakarīgs jautājums – kur lai jaunietis rod motivāciju iet studēt pedagoģiju un vēlāk strādāt skolā? Tas savukārt rada valstiska mēroga problēmu – paaudžu maiņas trūkumu pedagogu kolektīvos.
Ko iesākt?
Viens no izplatītākajiem risinājumiem, lai novērstu neapmaksātās darba stundas, ārvalstīs ir elektroniska darba laika uzskaites sistēma, kas fiksē darbinieka nostrādāto laiku līdz pat katrai minūtei. Mazāk kvalificētos darbos tas izpaužas kā sava veida pulkstenis darbavietā, kurā darbinieks ievada savu kodu, darbu uzsākot un to beidzot. Savukārt augstāk kvalificētos amatos tā ir vietne internetā, kur katrs darbinieks pats piereģistrē darbā pavadītās stundas, arī virsstundas.
Abos gadījumos tiek nodrošināta sistēma, kurā strādājošajam samaksā par katru nostrādāto minūti, un tādējādi darbiniekam ir finansiāla motivācija veikt kādu papildu darbu.
Šādu sistēmu visiem saviem darbiniekiem sola Latvijas tirgū nesen ienākušais mazumtirdzniecības uzņēmums Lidl, kas šo principu – apmaksu par katru nostrādāto minūti – izmanto kā vienu no svarīgākajiem argumentiem, lai pamatotu to, ar ko darbs uzņēmumā Lidl ir labāks par darbu pie konkurentiem – citiem mazumtirdzniecības uzņēmumiem. Turklāt Lidl arī sola gandrīz dubultu stundas likmi salīdzinājumā ar citu vērienīgo mazumtirdzniecības uzņēmumu piedāvāto stundas likmi.
Protams, ieviest vērienīgu darba laika uzskaites sistēmu būtu jēgpilni tikai lielos uzņēmumos, kur jāseko līdzi daudzu darbinieku nostrādātajam darba laikam. Mazos uzņēmumos ieviest īpašu sistēmu viena vai divu darbinieku nostrādāto stundu uzskaitei varētu nebūt ekonomiski izdevīgi, taču arī te būtu jāmeklē veidi, kā mainīt pastāvošo praksi, ka visu nostrādāto laiku ierasts neapmaksāt. Visdrīzāk ir nepieciešamas izmaiņas normatīvajos aktos, lai noteiktu, ka darbinieks jāatalgo arī par to laika periodu, kas tiek iztērēts, gatavojoties veikt savus tiešos pienākumus, ja darba devējs pieprasa, teiksim, lai pārdevēji veikalos ierastos desmit minūtes pirms darba laika sākuma.
Arī skolotāju un kopumā intelektuālo, kvalificēto profesiju gadījumā būtu jāveido sistēma, kas ļautu reģistrēt nostrādātās virsstundas, tādējādi par tām arī saņemot papildu atalgojumu.