Mēs visi esam vienādā situācijā. Energokrīze ir tikai sākusies, taču jau redzam tās ietekmi uz cilvēku ikdienu – strauji augošas cenas un lieli apkures rēķini, divciparu inflācija un pirktspējas kritums, kā arī darba ņēmēju gaidas no darba devējiem par atbalstu grūtā brīdī.
Tikmēr valsts joprojām ir lēnīga un turpina vilcināties ar gudras atbalsta politikas izstrādi, kurā energokrīzes radīto seku pārvarēšanai varētu iesaistīties arī lielāks skaits uzņēmēju, kas ir gatavi palīdzēt saviem darbiniekiem. Uzskatu, ka valstij ir jāpasteidzas, jo energokrīzes apstākļos, kad lielie apkures rēķini apdraud darba ņēmēju finansiālo labklājību, katra diena ir no svara.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka jau trešo ceturksni pēc kārtas ir novērojams algotu darbinieku pirktspējas kritums – šobrīd tas ir 12,9%. Lai arī vidējā bruto alga pieaugusi par 6,3% un ir 1384 eiro, patēriņa cenu kāpuma dēļ algotie darbinieki aizvien ir zaudētāji, jo būtisku daļu tēriņu pieaugumu veido pirmās nepieciešamības vajadzības, piemēram, apkure, pārtika.
Jebkura darba devēja iniciatīva palīdzēt darbiniekiem pārvarēt energokrīzes radītās sekas tiek aplikta ar darbaspēka nodokli. Tātad jebkura izmaksu pozīcija jāplāno teju divtik liela, jo darba ņēmēja un darba devēja sociālie un ienākuma nodokļi kopā veido 83% slogu. Algas pielikums, kas nav balstīts biznesa efektivitātē un produktivitātē, neizbēgami novedīs pie nākamā cenu paaugstināšanas viļņa. Tā mēs nonākam algu-cenu spirālē, kas ļauj iesakņoties inflācijai, un šo Eiropas Centrālās bankas padome akcentē kā būtiskāko risku tautsaimniecības veselīgai attīstībai.
Algu-cenu spirāles ietekmi uz inflācijas iesakņošanos varētu mazināt, ja darba devēju piemaksām energokrīzes seku mazināšanai piemērotu nodokļu atvieglojumus, līdzīgi kā ar veselības, dzīvības un negadījumu apdrošināšanas polisēm, kuras neapliek ar papildu nodokli.
Protams, Latvijas valdība ir paredzējusi ievērojamus līdzekļus energokrīzes seku mazināšanai – kopumā valsts budžetā šim nolūkam atvēlēti 820 miljoni eiro. Atbalsts paredzēts gan visām mājsaimniecībām daļējai energoresursu izmaksu pieauguma kompensēšanai, gan mērķētiem pasākumiem mazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām. Tas ir apsveicams solis no valsts puses, tomēr tas nav pietiekami. Nepieciešams arī solis pretī tiem darba devējiem, kas šajos grūtajos ekonomiskajos apstākļos vēlas būt sociāli atbildīgi un atbalstīt savus darbiniekus.