Atzīšos godīgi, Abū Dabī nebija manā galamērķu topa piecniekā "Vietas, kuras es vēlētos redzēt, pirms…". Tomēr bērnībā, kad bieži slimoju, viena no mīļākajām grāmatām, kas īsināja laiku šajos piespiedu bezdarbības mirkļos, bija Tūkstots un viena nakts. Arābijas pasakas, kas atklāja neparastu, iztēli rosinošu un vilinošu pasauli, atmiņā iegūlušies vārdi "Allāhs", "tuksnesis", "oāze", "beduīni", "mošeja", "muedzina saucieni lūgšanu minareta tornī", "ramadāns" utt.
Gluži neplānoti man radās iespēja iepazīt šo neparasto zemi, un bērnības sapņi nu ir materializējušies reālās sajūtās un vizuālos tēlos.
Latviešu mākslinieku komanda
2014. gada nogalē feisbukā saņēmu ziņu no sena paziņas Bruno Delānda – arhitekta, kurš Latvijā labāk pazīstams kā Ēģiptes piramīdu pētnieks, pašlaik strādā lielas starptautiskas būvkompānijas uzdevumā Apvienotajos Arābu Emirātos. Ilgus gadus dzīvodams Latvijā, Bruno ir kļuvis par mūsu kultūras vēstnesi un arī jaunajā vietā meklēja iespējas to popularizēt: šoreiz tas bija piedāvājums sadarbībā ar Latvijas vēstniecību AAE un pilnvaroto lietvedi Rūdolfu Brēmani organizēt Latvijas mākslas mēnesi Abū Dabī mākslas centrā Art Hub (www.adah.ae). Šajā projektā sešiem izvēlētajiem māksliniekiem tika piedāvāta viena mēneša rezidence ar izstādi noslēgumā.
Ja lietām lemts notikt, tās notiek: tā nu es zibenīgā ātrumā sazinājos ar mūsu māksliniekiem, kuri bija gana atsaucīgi sagatavot savus portfolio, un šī gada marta sākumā uz Abū Dabī devās radoši spēcīga sapņu komanda – tēlnieks Ivars Drulle, fotogrāfs Reinis Hofmanis, gleznotāji Ritums Ivanovs, Vineta Kaulača, Sandra Krastiņa un Andris Vītoliņš. Es ierados Abū Dabī nedēļu pirms izstādes atklāšanas, man tas bija koncentrēts šīs zemes iepazīšanas īsais kurss paralēli ekspozīcijas iekārtošanai un atklāšanai, par tā iespaidiem jāpateicas mūsu mākslinieku stāstiem, Bruno zināšanām un interesei par arābu kultūru, kā arī mākslas centra Art Hub darbinieku un īpašnieka Ahmeda el Jafeja viesmīlībai.
Fantāzija kļūst par īstenību
AAE ir septiņu emirātu apvienība, to vidū lielākie ir Abū Dabī un Dubaija. Abū Dabī ir AAE galvaspilsēta, administratīvais un biznesa centrs, savukārt Dubaija var lepoties ar visvairāk apdzīvotās pilsētas statusu. Visos emirātos valda absolūtā monarhija. Pirmās civilizācijas liecības šajā reģionā datējamas ar trešo gadu tūkstoti pirms Kristus dzimšanas. Abū Dabī nosaukuma (pirmo reizi minēts pirms 300 gadiem) nozīmes izcelsme ir miglaina, bet viena arābu valodas versija ir "gazeles tēvs" (gazelei šajā reģionā ir simbola statuss). Gadsimtiem ilgi klejojošo arābu beduīnu cilšu dzīve koncentrējās ap Līvas oāzes joslu, bet XVIII gadsimta beigās tās pārvietojās tuvāk Persijas jūras līcim, kur bija vairāk saldūdens, un paralēli lopkopībai sāka attīstīt pērļu zvejniecības biznesu, jo tieši šejienes pērles tika uzskatītas par augstvērtīgākajām un rotāja visu Eiropas karaļnamu juvelierizstrādājumus.
XIX gadsimtā reģions iekļuva britu koloniālo interešu lokā, jo bija stratēģiski svarīgs Austrumindijas tirdzniecības ceļa posms. XX gadsimta 30. gados pērļu bizness sāka panīkt, taču radās interese par naftas ieguvēm, tomēr tikai 60. gados tehnoloģiskās iespējas ļāva sākt pilnā mērā apgūt AAE naftas, vēlāk arī gāzes atradņu neizmērojamās bagātības. Tas tad arī bija faktors, lai notiktu lielais lēciens gan ekonomikā, gan sadzīvē un kultūras tradīcijās. Pēdējās desmitgadēs AAE ir neiedomājami attīstījušies un mainījušies, kā arī pierādījuši, ka fantāzija var kļūt par īstenību.
Pasaules, kas nesatiekas
Pēc šeiha Zaīda pavēles japāņu arhitekta vadībā 1967. gadā vecās apmetnes vietā, ko nevarētu saukt par pilsētu, tika sākta Abū Dabī celtniecība. Toreiz pilsētu plānoja 40 000 iedzīvotājiem, tagad šeit dzīvo vairāk nekā 600 000 cilvēku. Pēc 2010. gada statistikas datiem, Emirātos ir 8 264 070 iedzīvotāju, no tiem tikai 13% ir AAE pilsoņi, pārējie ir viesstrādnieki imigranti no Pakistānas, Bangladešas un Indijas, kā arī augstas klases speciālisti no rietumvalstīm (apmēram 500 000). Šeit mēdz jokot, ka ikviens AAE pilsonis sāk saņemt pensiju jau piedzimstot. Arābi uzskata zem sava goda strādāt un ar Allāha svētību dzīvi vada, baudot pasaulīgos priekus (viss, izņemot alkohola lietošanu), t. i., maniakāli iepērkoties greznos tirdzniecības centros, būvējot aizvien jaunas sapņu pilis, nemitīgi atjaunojot ekskluzīvo autoparku, grezni ceļojot uz Eiropu. Visus darbus šeit veic pārējie: augstceltnes tiek būvētas pēc slaveno Rietumu arhitektu projektiem labāko inženiertehnisko kompāniju vadībā, par ārstiem, skolotājiem un citiem augstas klases speciālistiem galvenokārt strādā Rietumu pilsoņi, melnos darbus veic pakistānieši, indieši u. c. Vērojot Abū Dabī sadzīvi realitātē, ne bez iemesla nāk prātā triviālas frāzes "paralēlā pasaule", "pilsēta ar divām sejām".
Ierodoties Abū Dabī un Dubaijā, cilvēki parasti redz tikai fasādi – centra debesskrāpjus, apzaļumotos parkus, kur katrai palmai, krūmam un ziediņam ir pievienota irigācijas sistēma, vērienīgās ūdens strūklaku kaskādes, pludmales, iepirkšanās kompleksus, pa kuriem laiski slīd arābu ģimenes (priekšā – vīrietis superbaltā garā ģērbā, tad seko melnā tērptu čalojošu sieviešu svīta un pa vidu kāds bērnelis). Man un māksliniekiem bija iespēja iepazīt pilsētas otro, neredzamo seju. Mākslas centrs Art Hub, bagātā uzņēmēja un mākslas mīļotāja Ahmeda el Jafeja radošās izpausmes kaprīze, atrodas pilsētas industriālajā zonā, kur tūristu takas nav iemītas: precīzs kvadrātu tīklojums ar primitīvām barakām un vienmuļiem rūpnīcu korpusiem, kas sniedzas gandrīz bezgalībā, viss smilšu appūsts un karstās saules izdedzināts.
Uz šī fona norit dzīve, kas savā vitalitātē ir daudz interesantāka par centra dīkdienību: šeit kauj lopus, cep maizi, pērk un pārdod visneiedomājamākās lietas, spēlē spēles, vienkārši komunicē. To visu dara tūkstošiem pakistāniešu, filipīniešu un indiešu viesstrādnieku, kas, atšķirti no savām ģimenēm, peļņas darbos nožēlojamos dzīves apstākļos uzturas AAE. Šādā dažāda vecuma, kultūru un tradīciju sajaukuma vīriešu koncentrācijā, kur katru sievieti pavada asi pētoši acu skatieni, apbrīnojamā veidā valda labvēlīgi draudzīga atmosfēra un nav ne miņas no biedējošās futbola fanu pūļa agresijas, ko varam piedzīvot Eiropas lielpilsētās.
Pašsaprotama greznība
Arābiem ir nafta, gāze un zelts – šīs bagātības rada vēlmi visu pasauli pārsteigt, apsteigt un pārspēt. Abū Dabī pēdējos 20 gados ir uzbūvēti vairāk nekā 60 debesskrāpju. Kā stāstīja Bruno – ejot prezentēt arābu klientam kādu jaunu projektu, vienmēr ir jāpadomā par kaut ko īpašu, kas šim projektam būs tāds kā nevienam citam.
Naudai nav nozīmes, galvenais, lai ir pārsteigums. Tā ir apsolītā zeme arhitektiem, jo nekur citur pasaulē nenotiek tik vērienīga būvniecība, netiek realizēti tik pārdroši projekti. Tomēr, lai cik izcilas būtu dažas būves, Abū Dabī un Dubaija atstāj haotisku iespaidu. Nav vienotas pilsētas plānojuma stratēģijas, katrs grib būt tas, kurš sitīs pušu pārējos, rezultātā abas pilsētas ir izvagotas ar būvbedrēm. Kad vēroju šo augstceltņu mežu, rodas šaubas, vai tiešām tur visur dzīvo cilvēki. Ielas lielākoties ir tukšas, jo visi pārvietojas savos greznajos auto un arābu pasaules bagāto cilvēku dzīve norit ultramodernās luksusa viesnīcās, no ziņkārīgo acīm slēgtās villās un supergreznos apartamentos. Man šajā samākslotajā pārmērībā pietrūka Eiropas pilsētu ielu dzīvības un realitātes sajūtas.
Viens no Abū Dabī lepnumiem ir 2007. gadā pabeigtā šeiha Zaīda mošeja, kas ir vislielākā pasaulē. Tā ir ieturēta klasiskajās arābu tradīcijās ar vēlmi "apvienot pasauli": mošejas celtniecībā piedalījās labākie amatnieki un tika izmantoti labākie dabiskie materiāli – marmora kolonnas apstrādājuši itāļu amatnieki, vācu kompānija veidojusi izcilus, ar Swarovski kristāliem rotātus kroņlukturus, Irānas meistari auduši pasaulē lielāko paklāju (5627 kvadrātmetri) u. tml. Tieši šeit beidzot sajutu arābu tradīciju esenci un saikni ar pagātnes kultūru. Pat lielā greznība šajā dievnamā likās organiski pašsaprotama un atdzīvināja manus Arābijas sapņus.
Saullēkts tuksnesī
Centra Art Hub īpašniekam Ahmedam el Jafejam ir divas mākslinieku rezidences: viena Abū Dabī nomalē, otra tuksnesī, Līvas oāzē. Brauciens uz turieni ir viesu izklaides pasākumu nagla, arī man bija iespēja doties šajā ceļojumā. Izbraucām no Abū Dabī vakarā, kad jau sāka satumst, un Bruno dikti pārdzīvoja, ka es nemaz neredzu ceļu – šķita, mēs braucam nekurienē. Kad nonācām galapunktā, ieturējām maltīti un laikus devāmies pie miera, lai nākamajā rītā pulksten sešos dotos uz tuksnesi sagaidīt saullēktu.
Tas bija emocionāli spēcīgākais pārdzīvojums manā ceļojumā: smilšu plašumi līdz pat horizontam, kalni un pauguri, kas nemitīgi maina reljefu un faktūru, neiedomājamas krāsu gradācijas no vēsi pelēkzilā līdz gandrīz sārtiem toņiem, pāri visam – sajūta, ka esi pieskāries kaut kam varenam un mūžīgam, kas stāv pāri cilvēciskām kaislībām un dzīves rutīnai. Te viss ir savā patībā un pilnībā.