Latvijai un Urugvajai patiesībā ir daudz vairāk kopīgu iezīmju, nekā varētu šķist. Aiz mašīnas loga zibošais reljefs ir diezgan līdzīgs ― ja eikaliptus aizvietotu ar priedēm un palmas ar bērziem, varētu pat teikt, ka šeit izskatās gluži kā Latvijā. Urugvajā ir arī tikpat skaistas smilšainas pludmales kā pie mums. Šajā valstī mīt mazliet vairāk nekā 3,4 miljoni iedzīvotāju, daudzi emigrēja pēc krīzes, kas Urugvaju skāra no 1999. līdz 2002.gadam. Vairāk nekā puse iedzīvotāju, 1,8 miljoni, dzīvo galvaspilsētā Montevideo un tās apkaimē, pārējā valsts ir salīdzinoši maz apdzīvota. Cilvēku ārpus galvaspilsētas ir maz, toties tur mīt liellopi, kādi 12 miljoni ― kā nekā Urugvaja ir gaļas lielvalsts.
Mēs esam pieci ― vides jomas speciāliste Džeimija un sporta ārsts Brendons no ASV, bijušais auto tirgotājs Rafaels no Kanādas, kādreizējais interjera dizainers, tagad ilgtermiņa ceļotājs Karims no Anglijas un es. Mēs iepazināmies uz Antarktīdas brauciena kuģa, un tagad esam nolēmuši kopā apceļot Urugvaju. Šim mērķim noīrējam septiņvietīgu busiņu ― mugursomas aizņem gandrīz tikpat vietas, cik mēs paši. Antarktīdas iedvesmoti, nokristām mūsu sudraboto vāģi par Aisbergu, bet paši izvēlamies katrs sev līdzīgāko pingvīna sugu. Konkrēta brauciena plāna mums nav ― braucam, kur acis rāda, un apstājamies, kur iepatīkas.
Tradicionālais veids, kā nokļūt Urugvajā, ir ar prāmi no Argentīnas galvaspilsētas Buenosairesas, un šo maršrutu izvēlamies arī mēs. Prāmis piestāj vienā no senākajām Urugvajas pilsētām Kolonijā, kuras vecpilsēta pagaidām ir vienīgais UNESCO pasaules kultūras mantojumu sarakstā iekļautais Urugvajas objekts. Izstaigājam šaurās, bruģa klātās vecpilsētas ieliņas, uzkāpjam bākā, apskatām baznīcu un pilsētas mūra paliekas. Pilsēta ir mīlīga, bet gana maza ― tās vēsturisko daļu var izstaigāt krustu šķērsu pāris stundās. Apskatām arī jūras krastu un centrālo ielu. Alejas koki lēnām krāsojas dzelteni, Urugvajai sāk pieskarties dienvidu puslodes rudens.
Ar grūtībām esam atraduši vienīgo atvērto viesnīcu nelielās piejūras pilsētas Fray Bentos nomalē. Ārpus tūrisma sezonas šeit izskatās vēl ļaunāk nekā Jomas ielā ziemā. Tomēr rīts mūs atalgo ― varam vieni paši malkot kafiju un ēst sviestmaizes zaļā zālē, apkārt ir miers un klusums. No viesnīcas uz pilsētu mūsu ceļš vijas caur nacionālo parku ― visapkārt ganās savvaļas zirgi. Ceļabiedrs Brendons ir uzaudzis zirgu fermā un, aizņēmies no manis burkānu strēmelītes, dodas nodibināt draudzību ar vienu no rikšotājiem. Sākumā zirgs uz Brendonu skatās ar zināmām aizdomām, tomēr, sajutis uz mēles burkānu garšu, ļauj sevi sabužināt. Kad Brendons iekāpj atpakaļ mašīnā, zirgs seko ― iebāž purnu ar izplestām nāsīm pa mašīnas logu un prasa vēl kādu burkānu. Mums nav žēl, izbarojam rumakam teju visus krājumus.
Atvadījušies no zirgiem, turpinām ceļu, bet pēc pavisam maza gabaliņa Brendons strauji nobremzē ar saucienu: "Vai redzējāt lecošos zirnekļus?" Puiši izkāpj no mašīnas, lai apbrīnotu milzīgus zirnekļus, kas ar viegliem palēcieniem šķērso ceļu. Es nekāpju ārā ― man patīk tikai Latvijas zirnekļi. Lai arī es varētu labāk aplūkot spalvaino draugu, puiši ar koka mietu to uzstellē uz mašīnas loga. Es tiešām priecājos, ka starp mums ir stikla siena.
Mūsu viesošanās laikā Montevideo notiek rodeo festivāls. Tas ir viens no galvenajiem gada notikumiem, un daudzi speciāli brauc uz Montevideo, lai to redzētu. Vienā no stendiem ieraugām filmēšanas kameras un cilvēku pūli, arī mēs pabāžam galvu, lai apskatītos, kas tur notiek. Izrādās, festivālu apmeklē bijušais Urugvajas prezidents Hosē Alberto Muhika Kordano, kura pilnvaru termiņš ir tikko beidzies. Viņš ir tautā ļoti iemīļots dēļ saviem liberālajiem uzskatiem un vienkāršā dzīvesveida, un tiek dēvēts par pieticīgāko prezidentu pasaulē. Bijušais prezidents ir slavens ar to, ka savas valdīšanas laikā legalizējis abortus, marihuānu un viendzimuma laulības. Hosē pats stūrē savu veco Volkswagen vabolīti un pavisam nesen uz šosejas uzņēmis mašīnā kādu stopētāju. Būdams prezidents, viņš atteicies pārvākties uz viņam paredzētajiem apartamentiem, bet turpinājis dzīvot savā fermā netālu no Montevideo. Tagad, pēc prezidentūras beigām, viņš nolēmis tur izveidot lauksaimniecības skolu.
Visu rakstu par Zanes Eniņas ceļojumu uz Urugvaju lasiet žurnāla Sestdiena 17.aprīļa numurā!