Putnu kino
Šķiet, pirmie putni Latvijā, kuru dzīvi varēja skatīties tiešsaistē, bija Uģa Bergmaņa lolotie mazie ērgļi. Latvijas Dabas fonds (LDF) putnu filmēšanai pievērsās pirms sešiem gadiem, toreiz putniem scanpix sekoja līdzi vien daži traki hipiji, tagad ligzdu skatījumu skaits pārsniedzis 7 miljonus un skatītāji kopumā tērējuši aptuveni miljonu minūšu, lai atslēgtos no ikdienas, virtuāli sēžot putna ligzdā. Jānis Ķuze, kurš rūpējas, lai ligzdām un kamerām viss būtu kārtībā, atceras, ka sākotnēji vairāk sekotāju bijis tieši no ārvalstīm, bet tagad mazliet vairāk nekā puse ir skatījumu, kam kājas aug Latvijā. Tāpat arī Polijā, Krievijā, Igaunijā, Vācijā, Somijā un vēl desmitiem valstu cilvēki pazīst mūsu putnus. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka National Geographic dzīvnieku vērošanas tiešraižu šovs Earth Live pagājušās nedēļas nogalē izvēlējies divas stundas veltīt zivjērglim, kurš dzīvo kaut kur netālu no Durbes. Latvijas National Geographic kanālā šo zivjērgļu ģimenes iznācienu varēs skatīt 30. jūlijā.
Kā pastāstīja Liene Brizga, kura virtuālā putnu vērotāja profilu pārzina kā neviens un noķer katru mirkli, kad kāds runā par šo projektu, LDF nemaz pats nav pieteicies un lūdzis iespēju mūsu putnus parādīt visai pasaulei. National Geographic pats uzdūries Durbes zivjērgļiem. Ņemot vērā, ka šai ligzdai sekojuši līdzi ļaudis no dažnedažādām valstīm, tas bija tikai laika jautājums, līdz uzradīsies kāds, kurš to grib ne tikai skatīties, bet rādīt tālāk. Atliek secināt – putni neinteresē piecus hipijus netīriem matiem, bet gan plašas cilvēku masas dažādās pasaules malās.
A klases konstrukcijas
LDF ir dabas aizsardzības organizācija, nevis tehnoloģiju uzņēmums, tāpēc ikvienam, kurš atguvies no pirmā dabas vērošanas reiboņa, varētu rasties jautājums – kā viņi to dabū gatavu un kas ir tie "viņi"? Ir ne vien tāda zinātniskās fantastikas filma Rewind, bet arī tehnoloģiju uzņēmums Rewind, kas ornitologu izsapņotu zinātnisko fantastiku pārvērš realitātē. Tāpat MikroTIK speciāli putnu projektam būvē īpašus rūterus, bet LMT palīdz ar translāciju. Ja jau lieli uzņēmumi, kas reizi gadā neprasa kompensācijas sliktas ražas dēļ, atbalsta putnu vērošanu, gan jau tam ir kaut kāda vērtība.
Filmēt un tiešrādīt putnus mežā nav nekāds triju minūšu Facebook live ar viedtālruni, kas pieslēgts elektrībai. Pirmām kārtām, mežā elektrība apkārt nemētājas. Lai to nodrošinātu, tiek uzstādīts saules kolektors. Ir tādi putni kā zivjērglis, kuram visvisādas spīguļojošas instalācijas sevišķi netraucē, bet, piemēram, jūras ērglim tāds kolektors neraisa uzticību, tāpēc to jāmēģina paslēpt. Padomājiet paši, cik vienkārši ir novietot saules kolektoru tā, lai tas uztvertu pēc iespējas vairāk saules gaismas, bet tajā pašā laikā jūras ērglis nepamanītu tā eksistenci! Turklāt ziemā, kad Latvijā paliek drosmīgākie putni un saule spīd sekundi dienā, nepieciešami akumulatori. Tie sver ap 50 kilogramiem. Jāatceras arī, ka ligzdas nemēdz būt ceļa malā, tātad šie 50 kilogrami jānogādā līdz putna dzīvesvietai.
Kā viņi to dara? Tā arī dara – uzliek uz muguras un brien pa mežu, cik tālu vajag. Pēc tam atkarībā no sezonas no akumulatora vai saules kolektora uz sistēmu jānovelk vadi tā, lai tie netraucētu meža zvēriem un lai tos nesagrauztu vāveres. Pie viena jāgādā, lai laikapstākļi nenonāvētu kameru, bet tā netraucētu putnam būt laimīgam. Un tad atliek cerēt, ka kamerai priekšā netiks pielikts kāds zars vai medījums un putns to, teiksim, neaptaisīs. Tādos gadījumos var nākties atkārtoti braukt uz ligzdu un savest visu kārtībā, lai atkal kaut ko varētu redzēt. (Tiesa, ja apķēzīšana notiek ligzdošanas laikā vai tad, kad cāļi vēl ir maziņi, viss jāatstāj, kā ir. Šajā periodā putnus traucēt nevajag pat cēlu mērķu labad – ja uzradīsies kāds kameru tīrītājs, putnu mamma var satraukumā uz pāris stundām pazust, kas ir pilnīgi pietiekami, lai uzrasots naidnieks un olas vai sīkos putnēnus apēstu. Protams, tā dabā mēdz notikt un tas nav nekas ārkārtējs, taču cilvēkam nevajadzētu to īpaši veicināt.)
Izrādās, nereti arī ligzdas nerodas pašas no sevis. Dažkārt ornitologi darbojas jau zināmās ligzdās, bet dažkārt paši tās izveido. Tas nenozīmē, ka džeki kaut ko uzčibina un tad uzstiepj kokā. Tas nozīmē, ka viņi uzkāpj kokā, tur pārvēršas par putncilvēkiem un sāk vīt ligzdu, esot nez cik metru augstumā. Ņemot vērā, ka, piemēram, melnā stārķa ligzda var svērt pat tonnu, to nevar vīt starp diviem vārgiem zariņiem – pirms ligzdas būvniecības jāizveido platforma, kas pēc skata atgādina mājiņu kokā, par kuru kādreiz sapņojis ikviens, kam nav bail no augstuma. Tas ir darbs augstumā, tas var būt darbs tumsā. Kad jautāju putncilvēkam Jānim Ķuzem, vai nav bail un vai negadās traumas, viņš vēsā mierā novelk: "Tā ir darba sastāvdaļa."
Protams, var rasties jautājums, vai tas, ka cilvēki veido ligzdas putnu vietā, gadījumā neliek kapā otrādi griezties Čārlzam Darvinam. Evolūcija taču balstās uz to, ka izdzīvo stiprākais, un putns, kas pats sev nejēdz uzpīt ligzdu, visticamāk, nepieder pie stiprākajiem. Taču šajā gadījumā nespēja izveidot mājvietu ir saistīta nevis ar putna stiprumu vai intelektu, bet gan ar cilvēka uzcītību biotopu degradēšanas jomā. Piemēram, daudziem putniem tik nepieciešamie vecie koki pamazām kļūst par īpašu dabas retumu. Tāpēc nepieciešams mākslīgi izveidot līdzīgus apstākļus tiem, kas būtu vecā, resnā kokā. Mēs varētu izvēlēties nepalīdzēt dabai, ja pirms tam paši to nebūtu sabojājuši.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 14. jūlija numurā!