Ronēni pludmalē ir savdabīgi vieni no pirmajiem pavasara vēstnešiem, un katru gadu dabas eksperti nerimstoši turpina atgādināt, kā rīkoties, ja gadījies tādu sastapt. Roņu mazuļi, kas pavasarī vērojami jūras krastā, Latvijā nav nekas neparasts, taču roņi ir aizsargājama suga un tos apdraud vairāki faktori – gan zveja, gan klimata pārmaiņas.
Ūdenī, uz ledus un sauszemes
Doties dabā sastapt un kaut no attāluma vērot savvaļas dzīvnieku ir aizraujoši un vienlaikus mazliet satraucoši atšķirībā no speciāli ierīkotiem voljēriem dabas parkos, nemaz nerunājot par zoodārzu, kur mītošie zvēriņi ir jauki, taču vide tomēr ir cilvēka inscenēta. Dabā gan tu esi viņa teritorijā ciemiņš, tāpēc var pārņemt mulsums, kā tad ir pareizi jāuzvedas.
Roņus piekrastē ir nācies redzēt dažādās situācijās – no attāluma viļņos vīdam kādu tumšu siluetu, diemžēl arī beigtus dzīvnieciņus, dodoties vasaras pārgājienos. Zoologs Valdis Pilāts stāsta, ka Baltijas jūrā mīt trīs roņu sugas – pelēkais, pogainais un plankumainais ronis. Roņi mājo grupās, pelēkie arī lielākās kolonijās, tomēr būtībā šie dzīvnieki ir individuālisti un barības meklējumos dodas vienatnē. To galvenā stihija ir ūdens, kur roņi peldas, pārvietojas un medī, un tieši barības sagāde aizņem daudz laika, jo pieaudzis ronis no laba prāta uz diētas nesēž un mierīgi var notiesāt 10 kilogramus zivju. Tā tie veido tauku rezerves, kas nebaltās dienās ļauj izdzīvot bez ēšanas pat pāris mēnešus, bet roņu mazuļiem – vairākas nedēļas.
Taču bez sauszemes arī neiztikt. Neskatoties uz neizbēgamo civilizācijas tuvumu, mums arvien vairāk ar savu darbību iespiežoties dabas teritorijās, roņi dzīvošanai tomēr pēc iespējas izvēlas no ļaudīm tālākas, nomaļākas vietas, tiem tīk gan smilšainas, gan akmeņainas salas, ledus, kur tie atpūšas, vairojas un arī laiž pasaulē un baro mazuļus.
Parasti palīdzēt nevajag
Pie Latvijas krastiem biežāk sastopams pelēkais ronis (Halichoerus grypus Fabricius), kas ir augumā lielākais no trim Baltijas jūras sugām un pieaugušā vecumā var sasniegt no 150 līdz 300 kg. Pogainais ronis (Pusa hispida) no pelēkā roņa atšķiras ar īsāku purnu, mazāku izmēru un ornamentējumu, kas parasti ir melni, ovāli plankumi uz gaišākas krāsas gredzeniem. Savukārt plankumainais ronis (Pusa vitulina) Latvijas jūras krastos novērots vien pāris reižu. Tā nokrāsa var variēt no pavisam blāvi dzeltenas līdz pat gandrīz melnai.
Pelēko roņu mazuļi līdz Rīgas jūras līča piekrastei lielākoties nokļūst no Igaunijas. Ziemā pelēko roņu mazuļi dzimst uz Igaunijas piekrastes salām un tās ieskaujošajiem ledus laukiem. Līdz Latvijas pludmalei martā un aprīlī tie nokļūst peldus vai uz dreifējošiem ledus gabaliem.
Ko viņi te dara? Visbiežāk atpūšas, uzkrāj spēkus tālākajām gaitām, sildās. Aptuveni mēneša vecumā ronēns ir pienācīgi uzbarots ar roņu mammas pienu un mazajam pašam ir jāiemācās ķert zivis. Pētnieki noskaidrojuši, ka pelēkais ronis īsā brīdī spēj uzņemt ātrumu 32 kilometrus stundā, ienirt līdz pat 70 metru dziļumam un bez ieelpas iztikt 25 minūtes. Veselīgiem ronēniem cilvēka palīdzība nav nepieciešama, gluži otrādi, tā var pat traucēt. Ja ronis ir apaļīgs, nav redzamu ievērojamu brūču un ievainojumu, visticamāk, ar to viss ir kārtībā un iejaukties viņa gaitās nav nepieciešams.
Piemēram, ja mēģināsiet ronēnu iedzīt atpakaļ ūdenī, pirms tas ir atpūties un sasildījies, ūdenī dzīvnieks var aiziet bojā, brīdina zoologs. Un svarīgi – uzmaniet savus suņus, lai tie roni nesavaino vai nesabiedē! Jāatgādina, ka arī pludmalē suņi ir jāstaidzina pie pavadas. Suns bez pavadas apdraud arī pats sevi, jo ronēns aizsargājoties var kost, kā arī var pārnēsāt suņiem bīstamas infekcijas slimības.
Roņu mazuļu atpūta krastā var ilgt no dažām stundām līdz pat dažām dienām. Atpūtas laikā mazulis var gulēt visdažādākajās pozās – uz vēdera, sāniem vai pat uz muguras.
Ja gadījumā jums ir šaubas par ronēna veselības stāvokli, tad jāsazinās ar kādu no dienestiem, kuri var sniegt palīdzību. Informāciju iespējams atrast Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā!
Ietekmē piesārņojums un klimata pārmaiņas
Diemžēl cilvēka un savvaļas saskarsme notiek ne tikai patīkamas un cieņpilnas pastaigas laikā, jo mēs ar saviem darbiem un nedarbiem tik ļoti esam ietekmējuši dabas procesus, ka sekas izpaužas pat tad, ja tiešā veidā neko nepostām un nepārkāpjam. Piemēram, roņu populācija cieš no klimata pārmaiņām, jo siltās, nepastāvīgās ziemas būtiski samazina roņiem pieejamās ledus platības, tās ir ļoti nepieciešamas pogaino roņu sugai, jo atšķirībā no pelēkajiem roņiem mazuļu laišanai pasaulē pogainie atzīst tikai ledu, turklāt viņiem svarīgs ir arī sniegs, kurā tie izveido alas dzemdēšanai un zīdīšanai. Arī pelēkajiem roņiem ledus ir nozīmīga vieta, kur ronēniem baroties, līdz tie ir gatavi patstāvīgai dzīvei. Savvaļas dzīvniekam vislabākie apstākļi vienmēr ir viņa dabiskā vide, tās ir viņa mājas, kur dzīvnieks ir spējīgs izdzīvot patstāvīgi jau no agra vecuma.
Par klimata pārmaiņu iemesliem un cīņu ar tiem runāts ir daudz, jāpiebilst, ka roņu populāciju ietekmē arī piesārņojums, kā arī zveja, – piezvejas rezultātā ik gadu bojā iet aptuveni 2000 pelēko roņu. Tādējādi pagājušajā gadsimtā roņu skaits Baltijas jūrā bija kritiski samazinājies. Savulaik bija atļautas arī roņu medības. Taču dažādu aizsardzības pasākumu ieviešana ir situāciju uzlabojusi, tomēr pelēkais un pogainais ronis ir iekļauti Latvijas Sarkanajā grāmatā un īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Bet īsumā – ja redzat piekrastē roni, lieciet tam mieru, jums dzīvniekam nevajadzētu tuvoties vispār, lai viņu neizbiedētu un neizraisītu papildu stresu. Jāņem arī vērā – lai cik mīlīgs, pūkains un jauks ronis arī izskatītos, tas cilvēka vai dzīvnieka tuvošanos var uztvert kā draudu un aizstāvoties kost. Drošs attālums no roņa ir ne mazāks par 50 metriem, tā ka pat ar telefona kameru sanāks tīri labi nofotografēt un bilde būs gana kvalitatīva, lai ar to padalītos sociālajos tīklos, ja nu ir tāda vēlme.