Par 2024. gada bezmugurkaulnieku Latvijas Entomoloģijas biedrība ir izraudzījusies ūdens ēzelīti (Asellus aquaticus) – nelielu saldūdeņu vēzi, kuru raksturo izturība pret piesārņojumu.
Bez peldētprasmes
Ūdens ēzelītis nav vis radagabals ēzelim, bet drīzāk ir uzskatāms par radinieku mitrenēm. Tāpat kā uz sauszemes dzīvojošās mitrenes, arī ūdens ēzelītis, kurš mērāms vien centimetru, pusotra garumā, pieder vienādkāju kārtas vēžiem. Kā norāda dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis, šis ir vienīgais Latvijas saldūdeņos mītošais vienādkāju vēzis. Iedzelteni pelēkais saldūdeņu vēzis cilvēkam nekaitē. Bet kāpēc gan to latīniski un arī citās valodās dēvē par ēzeli? Jo dzīvniekam ir ieradums noliekt savus garos otrā pāra taustekļus kā ēzeļa ausis. Šī radība pārvietojas pa ūdenstilpes dibenu, soļojot jeb staigājot kā ēzelītis. Lai arī bezmugurkaulnieks mīt ūdeņos, tomēr ar peldētprasmi tas nelepojas. Šim vēzim augiem bagātos, stāvošos vai lēni plūstošos saldūdeņos ir nozīmīga misija, jo tas ir izturīgs pret piesārņojumu: kopā ar barību savā ķermenī tas ne tikai uzņem, bet arī uzkrāj piesārņojošās vielas, piemēram, neattīrītu notekūdeņu sastāvdaļas vai smagos metālus.
"Ūdens ēzelīši dzīvo arī stipri piesārņotās vietās un var savā organismā uzkrāt piesārņojošās vielas. Ja piesārņojošās vielas ir organiskas, tās noārdās vēža ķermenī. Ja pesticīdu paliekas, smago metālu savienojumi vai citi grūti noārdāmi savienojumi uzkrājas ūdens ēzelīša ķermenī, tad tie pa barošanās ķēdi nonāk ēzelīšu ienaidniekos," mazo vēzīšu vietu barības ķēdē raksturo Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāvis entomologs Voldemārs Spuņģis. Tiesa, piesārņotos ūdeņos dzīve tam nav tik rožaina, jo piesārņotā vidē ūdens ēzelītim ne tikai sarūk ķermeņa izmērs, bet arī mazinās mātīšu auglība. Ja vēlaties saudzēt šo radību, pārliecinieties, vai jūsu ikdienas paradumi nekaitē videi un nepiesārņo ūdeņus.
Taču fakts, ka vēzis salīdzinājumā ar citiem ūdens bezmugurkaulniekiem ir izturīgāks pret piesārņojumu, nebūt nenozīmē, ka tā apdzīvotais ūdens ir piesārņots. Ūdens ēzelītis var kalpot ūdens kvalitātes noteikšanai, piemēram, ūdens testēšanā laboratorijās. Izrādās, ka reizēm ūdens ēzelīši var apdzīvot pat ūdensapgādes sistēmas, piemēram, ugunsdzēsēju hidrantus.
Arī akvārijā
Sastapt ūdens ēzelīti ir iespējams ne tikai saldūdeņos, bet pat audzēt akvārijā. Kā skaidro entomologs Voldemārs Spuņģis, ūdens ēzelītis ir pieticīgs iemītnieks akvārijā: "Akvārijā būs interesanti vērot, kā ūdens ēzelīši pārvietojas skrienot. Tie barojas ar visu, kas atrodas akvārijā, galvenokārt ar augu atliekām. Ja ūdens ēzelīši iegūti akvārijam pavasarī, ir iespējams novērot pat to kāzu uzvedību un vairošanos."
Kad dabā pavasarī ūdens iesilst līdz septiņiem vai astoņiem grādiem pēc Celsija, iesākas ūdens ēzelīšu vairošanās laiks. Pēc pārošanās ūdens ēzelīšu mātītes dēj olas perējamā kamerā, ko veido īpašas krokas uz vēdera un kurā mātīte tās iznēsā pat 20–30 dienas. Pēc tam rodas sīki mazuļi, kuri dodas paši savā dzīvē. Šie mazuļi veido vasaras paaudzi, kura arī vairojas, bet pēcāk mirst, bet to pēcnācēji ziemo jeb kļūst par ziemas paaudzi, kura sāk pieaugt pēc pārziemošanas, kad ūdens temperatūra pārsniedz trīs, piecus grādus pēc Celsija.
Vaicāts, kā sagādāt ūdens ēzelīšus savam akvārijam bezmugurkaulnieku vērošanai tuvplānā, entomologs teic, ka ūdens ēzelīši ir bieži sastopami jebkurā stāvošā vai lēni tekošā ūdenī, pārsvarā vietās ar ūdensaugiem: "Atliek vien pasmelt ar sietu vai ar virtuves caurduri, un rokā būs!" Taču jābūt uzmanīgiem, jo radības ir trauslas un ar tām jāapietas saudzīgi. Piemēram, no viena trauka uz citu jāpārvieto, iesmeļot ar karoti. Ieteicams, lai akvārijā būtu dabā iegūts ūdens no ievākšanas vietas ar visām augu atliekām, jo tas būs pietiekami ūdens ēzelīšu barībai. Vēlams pievienot arī kādu ūdensaugu, kas ražo skābekli, piemēram, Kanādas elodeju. "Par ūdens ēzelīšiem akvārijā nav īpaši jārūpējas, tie var pārdzīvot arī skābekļa deficītu ūdenī," piebilst pētnieks.
Gards kumoss zivīm
Taču tas, ko ūdens ēzelīši gan nespēj pārdzīvot, ir satikšanās ar zivīm. "Zivīm tie ir pārāk gards kumoss. Visas zivis dažādā vecumā barojas ar ūdens ēzelīšiem," teic Voldemārs Spuņģis. "Tieši tāpēc ūdens ēzelīši slēpjas ūdensaugu biežņās. Tad gan tie nav tik viegli iegūstami. Dzīve kopā ar akvārija zivīm nozīmē ūdens ēzelīša nāvi, jo efektīvu aizsardzības ieroču pret tām viņam nav." Aizsardzībā pret ienaidniekiem ūdeņos lieti noder ķermeņa maskētiesspēja. Ierasti ūdens ēzelīša ķermeni virspusē raksturo gaiši raibumi, bet uz galvas divi gaiši laukumi, mugurā – tumšāka garenjosla. Taču dzīvniekam ir sava īpatnība, pielāgojoties videi, kur tas mīt, – jo tumšāka gultne, jo vēzīša krāsojums tumšāks.
Turpretī paši ūdens ēzelīši ir vieni no augu atlieku noārdītājiem ūdenī, taču nesmādē arī dzīvnieku atliekas, kas sākušas sadalīties ūdenī. Lielākoties ēdienkartē tam ir ūdenī iekritušas lapas, uz tām augošas sēnes un baktērijas, arī citas augu atliekas. Ilmārs Tīrmanis teic, ka ūdens ēzelīšus var uzskatīt par visēdājiem. Paši ūdens ēzelīši gan no savu ienaidnieku kārajiem zobiem cenšas paslēpties vai upurēt savas ekstremitātes, kuras ūdens ēzelītim spēj ataugt. Ūdens ēzelītim ir raksturīga liela ekstremitāšu dažādība. Tam ir galva ar pāri garu un pāri īsu taustekļu. Mutes orgānus veido trīs pāri īsu žokļu. Viduklī tam ir septiņi pēc izskata vienādi posmi ar ejkājām. Kopumā dzīvnieka dzīves ilgums mērāms gada vai pusotra garumā.
Ūdens ēzelītis galvenokārt ir sastopams Eiropas mērenajā un boreālajā zonā, bet ir arī ziņas no Āzijas un Ziemeļamerikas. Lai arī dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv Latvijā ir samērā mazs skaits reģistrēto ūdens ēzelīša atradņu, tomēr entomologs V. Spuņģis uzsver, ka ūdens ēzelītis ir visai parasta un pat bieži sastopama suga. Gluži vienkārši ne kurš katrs to atpazīst, retāk ielūkojas ūdeņos, jo sugas īpatņi mēdz slēpties, kā arī ir sarežģīti šos dzīvos organismus ūdenī nofotografēt tā, lai tos varētu labi ieraudzīt kadrā. "Par gada bezmugurkaulnieku ūdens ēzelīti esam izvēlējušies, lai izglītotu iedzīvotājus," uzsver V. Spuņģis un aicina ziņot par saviem novērojumiem portālā Dabasdati.lv.