Civilizācijas patērniecības blakne
Stāsts nav tikai par allaž vainoto maisiņu lielveikalos, bet arī par gumijas riepām, skrubjiem, zobu pastām, dekoriem un spīdumiem apģērbā, zvejas tīkliem, veļas mīkstinātājiem, bērnu higiēnas salvetēm, pat par tējas maisiņiem un izsmēķiem. Tas viss ir civilizācijas patērniecības blakne, kas atstāj aiz sevis teorētiski mūžīgu mikroplastmasas ceļu. Saskaņā ar 2017. gadā ANO publicētajiem aprēķiniem jūrās atrodas 51 triljons mikroplastmasas daļiņu, kas 500 reižu pārsniedz zvaigžņu skaitu mūsu galaktikā.
Cik pamatoti ir uzskatīt, ka mikroplastmasa nanolīmenī nesadalās nekad? «Ir skaidrs, ka liela daļa plastmasas materiālu pilnībā nenoārdās tik ātri, kā kādreiz uzskatījām. Materiāli sadalās aizvien mazākos gabalos un eksistē vidē acij nesaskatāmā izmērā ļoti ilgu laiku, kas visdrīzāk mērāms vairākos tūkstošos gadu,» skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieces Inta Dimante-Deimantoviča un Ieva Putna-Nīmane, uzsverot, ka plastmasas masu produkcijas ražošana tika sākta tikai pagājušā gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados, līdz ar to plastmasas sadalīšanās aplēses balstītas pieņēmumos un eksperimentālos pētījumos. "Par pilnīgu sadalīšanos jeb noārdīšanos uzskatāma plastmasas polimēra pilnīga pārstrādāšanās oglekļa dioksīdā, metānā, ūdenī, biomasā un siltumā mikroorganismu ietekmē. Ne visi materiāli, kas marķēti kā bioloģiski noārdāmi, sadalīsies un pazudīs okeānā, jo nereti tiem nepieciešami specifiski apstākļi, piemēram, 50 ˚C temperatūra, kas okeānā nemaz nav iespējama."
Ja salīdzina mikropiesārņotājus ezeros, jūrās un upēs, jāņem vērā, ka mikroplastmasas uzkrāšanās process ezeros un jūrās ir līdzīgs. Dimante-Deimantoviča skaidro: "Ezeros un jūrās nonāk, piedalās apritē un akumulējas visbiežāk sauszemes izcelsmes mikroplastmasas piesārņojums, savukārt upes ir vairāk kā vektors – ar to palīdzību mikroplastmasa pārvietojas."
Baltijas jūras reģionā veiktajā pētījumā, ko publiskojusi Baltijas jūras reģiona nevalstiskā organizācija Coalition for Clean Baltic, kurā Latviju pārstāv Vides aizsardzības klubs, secināts, ka katru gadu 130 tonnu mikroplastmasas no kosmētikas un higiēnas precēm tiek novadīts no mājsaimniecībām un, tā kā notekūdeņu attīrīšanas sistēmas to nespēj aizturēt, aptuveni 40 tonnu mikroplastmasas nonāk tieši Baltijas jūrā.
Plastmasa ūdens glāzē
Pašreiz pirmo reizi Latvijā sākti sistemātiski mikroplastmasas pētījumi saldūdens ekosistēmās: Latvijas Hidroekoloģijas institūtā noris izpēte, lai noskaidrotu mikroplastmasas daļiņu sastopamību un daudzumu Rīgas un Pierīgas ezeros un novērtētu to iespējamo ietekmi uz saldūdens mikroskopiskajiem organismiem. Tiek meklētas dziļākās vietas ezeros, jo tieši tur veidojas lielākais plastmasas akumulācijas slānis. Iegūstot šāda mazā ezera vides paraugus, ir lielāka iespējamība novērtēt to, kā mazas ūdenstilpes reaģē uz plastmasas piesārņojumu, ko rada gan mājsaimniecības, gan ezera krastos esošie atkritumi. Dimante-Deimantoviča, kura pēta mikroplastmasas piesārņojumu ezeros, izsaka pieņēmumu, ka, jo vairāk barībā parādās plastmasa, jo, iespējams, vājāki, mazāki kļūst organismi, piemēram, pētāmie vēžveidīgie, kas ir viens no sīkākajiem posmiem barības ķēdē, tālāk jau apdraudot to ēdājus – zivis. Šī izpēte nākotnē ļaus labāk izprast, kā barības ķēdi mikroplastmasa ietekmē ilgtermiņā – sākot no ūdeņu sīkākajiem organismiem un beidzot ar mūsu pusdienu šķīvi un veselību.
Jau 2017. gada vasarā vieszinātniece no Panamas Tehniskās universitātes Denīze Delvalje Daugavas ūdeņos konstatēja mikroplastmasas piesārņojumu un uzsvēra, ka mikroplastmasai tuvākajā nākotnē jātop par ierastu parametru, kam pievērst uzmanību, vērtējot ūdens tīrību. Kā varam būt pārliecināti par dzeramā ūdens tīrību? Vai ir kādi filtri, kas mājsaimniecībām ļautu būt drošām par dzeramā ūdens kvalitāti saistībā ar mikroplastmasu? Apzinoties, ka notekūdeņu attīrīšanas iekārtu slodze no mikropiesārņojuma aug, vai varam būt pārliecināti par dzeramā ūdens tīrību, neriskējot rīta ūdens glāzē iepildīt pašu mazgātā sintētiskā sporta tērpa mikrodaļiņas vai dušas želejas atliekvielas?
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 19. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!