Kā sākās tava aizraušanās ar ceļošanu un dabas izzināšanu?Es domāju, ka liels pavērsiena punkts manai, ja tā var teikt, mīlestībai pret dabu bija pusaudžu vecumā, kad biju aktīvs skautu dalībnieks un regulāri vasarās piedalījos skautu nometnēs. Tieši tur es iepazinu to pasauli, kas ir ārpus mājām. Sapratu, kas ir daba, kāds ir tās ritms un kā tajā izdzīvot. Visi manas dzīves tālākie piedzīvojumi ir tikai sapņi un to piepildījums realitātē. Tu noteikti neceļo kā tipisks tūrists – tu meklē piedzīvojumus un dodies tajos kopā ar draugiem. Kas ir tas, ko jūs meklējat savos ceļojumu galamērķos?Mums svarīgi ir ceļot kārtīgi, tas nozīmē uz ilgāku laiku un ar piedzīvojumiem. Es regulāri braucu kopā arī ar dažādām piedzīvojumu un ekstrēmo aktivitāšu organizācijām, piemēram, Lūzuma punktu, ar ko man bijuši vieni no vislabākajiem ekstrēmajiem piedzīvojumiem. Ceļojot esmu prom no Latvijas vidēji trīs līdz četrus mēnešus gadā, tieši tāpēc es izbaudu ceļošanu kopā ar draugiem. Tev vienmēr līdzi somā ir arī fotoaparāts. Kas ir visgrūtākais, fotografējot dabu?Manuprāt, visgrūtākais ir būt īstajā laikā un īstajā vietā. Es nekad neesmu devies kaut kur ar mērķi fotografēt tieši dabu. Drīzāk – es ieraugu un saprotu, ka šī ir sajūta vai mirklis, ko vēlos nodot arī tālāk – skatītājiem. Man kā fotogrāfam ar savām bildēm gribas parādīt cilvēkiem tās sajūtas, kas mani pārņem, esot kādā konkrētā vietā, un likt saprast viņiem, cik skaista ir Latvija un cik skaista ir visa pasaule. Gribas motivēt cilvēkus doties pašiem vairāk dabā, redzēt un izjust pašiem to visu, ko parādu savās bildēs. Tomēr, ja man jautā, kas, manuprāt, ir skaistākais, kas atrodas dabā, es vienmēr teikšu – cilvēki. Domāju, ka cilvēks ir daudz unikālāks par dabu, un tai pašā laikā – cilvēks ir daba. Vai, tavuprāt, dabas fotogrāfam būtu jābūt bezbailīgam?Nē, tas noteikti nav obligāti. Domāju, ka katram ir bailes, svarīgākais, kā konkrētajā stāstā tu tās pārvari. Dabas fotogrāfam ir jāmāk pielāgoties situācijai – vai tā būtu putnu vērošana vai jebkas cits. Domāju, no cilvēkiem šajā pasaulē jābaidās vairāk nekā no dabas un dzīvniekiem. Ekstrēmās situācijas es bailes neizjūtu, jo man mēdz iestāties atbildības izjūta par saviem līdzgājējiem. Protams, arī man var iestāties klaustrofobija alās vai bailes, bet es par to mēģinu nedomāt un virzos uz mērķi, ko esmu uzlicis. Jā, taisnība, brīžiem es izaicinu likteni, bet tas notiek ļoti, ļoti reti.Taizeme, Vjetnama, Etiopija, Venecuēla, Maroka un daudzas citas vietas, kurās tu esi bijis. Vai pēc tik plaša pasaules skatījuma tu vēl spēj atrast piedzīvojumus arī Latvijā?Man, protams, patīk ceļot pa pasauli, redzēt visu to krāšņumu, tomēr bieži vien man Latvija šķiet daudz skaistāka nekā citas pasaules valstis. Piemēram, nekur pasaulē, manuprāt, nav tik skaisti un gari saullēkti un saulrieti, cik Latvijā. Tāpat Latvijā man ir bijuši ļoti daudzi ekstrēmi piedzīvojumi, uz mani šeit pat ir šauts. (Smejas.) Latvijā mums ir sava tradīcija, kas saucas Maijpuķīšu pārgājiens jeb 18 kilometru garš pārgājiens gar Amatas upi. Vēl regulāri izdomājam daudz un dažādus citus veidus, kā sevi izaicināt, piemēram, doties no punkta A uz punktu B, tikai pa taisnu trajektoriju, ejot cauri visiem iespējamajiem šķēršļiem, kas būs ceļā. Kādi ir bijuši tavi ekstrēmākie piedzīvojumi ārpus Latvijas?Tādu stāstu ir ļoti daudz. Viens no lielākajiem piedzīvojumiem bija Marokā, kad devāmies alās. Informācija par tām bija diezgan skopa, sapratām, ka mums jāvelk hidras, jo būs daudz jāpeld. Neviens no mums nekad nebija bijis šāda tipa alās, un tās apmeklēt arī atļauts ir tikai gidiem un tiem, kas ir attiecīgās pētniecības nozares profesionāļi. Vietējie mūs visādi mēģināja atrunāt, sakot, ka pēdējā ekspedīcija, kas alās iegāja, apmaldījās un plānoto divu dienu vietā tur pavadīja piecas. Mēs bijām plānojuši alās būt septiņas stundas, katrs līdzi paņemot divas ēdienreizes un dzeramā ūdens krājumus. Alās bija daudz jāpeld, sastapāmies arī ar tūkstošiem sikspārņu, kas mums lidoja virsū, un, ja tā var teikt, tad sanāk, ka peldējām gandrīz pat kopā ar čūsku. Pēc četru stundu gājiena bijām apēduši jau visas pārtikas rezerves un sapratām, ka jāgriežas atpakaļ, lai būtu laicīgi ārā. Tajā mirklī arī apjautām, ka ceļš atpakaļ nebūt tik viegls nav, jo apmaldījāmies. Vārda tiešā nozīmē – meklējām izeju no alas. Mums paveicās iznākt pēc astoņām stundām.
Sajūtu mednieks ar fotokameru
Fotogrāfs Mārtiņš Plūme sevi nedefinē kā dabas fotogrāfu, bet drīzāk – sajūtu mednieku. Piedzīvojumus viņš meklē gan Latvijā, gan ārpus tās robežām, vairākus mēnešus gadā ceļojot pa pasauli. Pabijis teju visos kontinentos, devies daudzos ekstrēmos pārgājienos, kāpis bīstamās klintīs un peldējis ar čūskām pa pazemes alām, Mārtiņš atzīst – dzīvē vissvarīgākais ir būt īstajā laikā un īstajā vietā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.