Tiem, kuri Līgonaktī mēdz meklēt papardes ziedu, var gadīties, ka nakts tumsā jūnijā vai arī jūlijā ir nācies dabā ieraudzīt citu mirdzošu pārsteigumu. Jāņtārpiņu, kuram tā latviskajā vārdā ir ieauguši saulgrieži, Latvijas Entomoloģijas biedrība ir izziņojusi par 2025. gada kukaini. Tā dzīvi raksturo gan plēsīgi ēdelīga kāpura nakts medības, gan vasaras pilnbrieda mīlas akts.
Spārni tikai aplidošanai
Gada kukaiņa godā – tārps? Šai nezinātājam uz pirmo acu uzmetienu šķietamajai kļūdai ir zinātnisks skaidrojums. Jāņtārpiņi ir rados vabolēm, lai arī spārni un lidotprasme ir raksturīga tikai jāņtārpiņu tēviņiem, turklāt pavisam praktisku iemeslu dēļ – lai varētu atrast un aplidot mātīti. Visticamāk, mulsinošo, bet tik latvisko nosaukumu šie posmkāji ieguvuši tieši jāņtārpiņu mātīšu un kāpuru izskata dēļ. Kukainis, kas pārstāv spīdvaboļu dzimtu, ir vienu līdz divarpus centimetrus garš, izteikti posmots, turklāt mīksts. Apveltīts ar spēju radīt spilgtu iezaļganu gaismu – zinātniski sakot, jāņtārpiņam ir raksturīga bioluminiscence.
Bioluminiscenci nodrošina ķīmiskie procesi, kas notiek īpašos gaismu emitējošos orgānos, kas atrodas jāņtārpiņa vēdera dobuma apakšējā daļā. Gaisma rodas, fermentam luciferāzei mijiedarbojoties ar īpašām vaboles olbaltumvielām luciferīniem, skaidro Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāvis biologs Viesturs Melecis.
Latvijā – tikai divas sugas
No pasaulē vairāk nekā diviem tūkstošiem dažādu spīdvaboļu, kas visvairāk sastopamas tropos, Latvijā ir sastopamas tikai divas sugas, kam ir spīdorgāni.
Pirmā suga ir jāņtārpiņš Lampyris nocticula, kura latīniskais nosaukums ir poētiski tulkojams kā naktī spīdošais lukturītis jeb laterna. Jāņtārpiņš var spīdēt gan nepārtraukti, gan arī mirgojot jeb impulsveidā, ja kukainis ritmiski kustina vēderiņu.
Otrā Latvijā retāk sastopamā suga ir mazais jāņtārpiņš Phosphaenus hemipterus, taču šai sugai gan mātītes, gan tēviņi ārēji abi ir līdzīgi, neviens no tiem nelido – atšķirībā no jāņtārpiņa. Mazā jāņtārpiņa mātītes savus pielūdzējus vilina nevis ar gaismu, bet ar smaržu jeb noteiktu feromonu. Entomologi zina teikt, ka mazā jāņtārpiņa vēdergals arī pašaizsardzības nolūkā var blāvi spīdēt, bet tas var notikt arī gaišajā diennakts laikā un palikt cilvēka acij nepamanīts notikums.
Jūnijā un jūlijā jāņtārpiņu mātītes ar spīdošo vēdergalu ziņo jāņtārpiņu tēviņiem par savu atrašanās vietu, vienlaikus atturot no tuvošanās iespējamos dabiskos ienaidniekus. Jāņtārpiņa mātīte spēj spīdēt pāris stundu naktī, turpinot šo spīdēšanas aktu diennakts tumšajā laikā pat nepilnas divas nedēļas. Tēviņi tad klejo tumsā un lavās tuvāk, nākdami uz mātītes vēdergala izstaroto vilinošo gaismu, ko spēj pamanīt pat no vairāk nekā 40 metru attāluma.
Izsalkušais plēsējs
Neraugoties uz cilvēka auguma skalā itin niecīgo izmēru, jāņtārpiņu kāpuri ir neganti ēdelīgi. Tie barojas ar citu kukaiņu sugu kāpuriem, sauszemes gliemežiem un kailgliemežiem, kuri pēc sava svara var būt pat divsimt reižu lielāki par pašu jāņtārpiņu. Šis mazais plēsējs ar žokļiem spēj pāršķelt sava nolūkotā upura ķermeni vairākās vietās, tad tajās ievada gremošanas sulas un indīgas vielas, kas medījumam liek sastingt – tas tiek paralizēts. Mazo jāņtārpiņu ēdienkartē atrodami galvenokārt citi tārpi – sliekas.
Barošanās jāņtārpiņiem noris, tikai kamēr tie ir kāpura stadijā – pāris gadus. Kad no kāpura līdz ar vasaras iestāšanos izkūņojas kukainis, tā mutes orgāni vairs nav piemēroti plēsonīgām maltītēm. Pārvērtības piedzīvojušo kukaiņu vienīgais uzdevums ir atrast savu partneri un kopīgi radīt pēcnācējus. Ja randiņš bijis veiksmīgs, tad uz zemes nonāk pussimt vai simt olas, no kurām pēc trim līdz četrām nedēļām jau izšķiļas nākamie ēdelīgie kāpuri. Taču mīlasstāsts neturpinās, jo pēc nākamās paaudzes radīšanas gan mātīte, gan tēviņš iet bojā.
Izrādās, ka arī jāņtārpiņu kāpuri spēj raidīt gaismu, taču tas ir pašaizsardzības nolūkā – gaisma kalpo par brīdinājumu iespējamajiem uzbrucējiem, vēstot, ka kāpurs ir bīstams, jo satur kodīgas, indīgas vielas. Mākslas vēsturē klīst leģenda, ka kaltētas spīdvaboles, saberztas pulverī, savā mākslā audeklu gruntēšanai spēcīgākam efektam izmantojis gaismēnu meistars itāļu gleznotājs Karavadžo.
Kvēlās vēlēšanās
Latviešu folklora teic, ka Jāņu naktī papardes ziedot zelta ziediem. Turklāt tas, kuram palaimējas šo ziedu redzēt, var iedomāties kvēlāko vēlēšanos un cerēt, ka tā piepildīsies. Ticējums arī vēsta: ja Jāņu naktī atrod trejdeviņus jāņtārpiņus, tad trejdeviņas laimes varot vēlēties.
Entomologi, dodoties dabā jūnijā un jūlijā, varētu vēlēties pavisam vienkāršu lietu – redzēt jāņtārpiņus biežāk. Lielākā varbūtība ieraudzīt dabā jāņtārpiņu spīdošos gaismekļus ir tieši saulgriežu laikā mitros zālājos, pļavu mežmalās un pie ūdeņiem, taču, kā norāda biologs V. Melecis, jāņtārpiņu skaits samazinās. Pētnieki šo nebūt ne iepriecinošo tendenci skaidro gan ar intensīvu lauksaimniecību un tajā izmantotajām ķīmiskajām vielām, kas kaitē kukaiņiem, gan arī ar tādu cilvēka izraisītu faktoru kā gaismas piesārņojums, jo tas nelabvēlīgi ietekmē jāņtārpiņu vairošanās procesu.
Entomologi norāda, ka jāņtārpiņiem ir izteikts jūtīgums. Ja mātītes sajūtas apdraudētas vai satrauktas, gaismekļi tiek izslēgti, tēviņš neatrod mātīti. Tāpēc, ja izdodas ieraudzīt jāņtārpiņu dabā, labāk vērot šo mīlas gaismas šovu no attāluma, neskarot kukaiņus ar rokām, lai neiztraucētu to nākamās paaudzes radīšanas brīdī. Neraugoties uz brīža intimitāti, entomologi būs pateicīgi, ja tomēr par pieredzēto ziņosiet dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, jo tas palīdzēs apzināt jāņtārpiņu populācijas stāvokli Latvijā.