Laiks ap Jāņiem tiek uzskatīts par labāko tēju vākšanas periodu. Kur meklēt bagātīgāko augu klāstu ziemas krājumiem un svētku dekorēšanai?
Gan skaistumam, gan tējām
Kaut arī zināma taisnība ir tiem, kas apgalvo, ka ap vasaras saulgriežiem ir īstais laiks vākt tējas, jo šis ir periods, kad liela daļa augu ir savā ziedēšanas pilnbriedā, jāsaka gan, ka viss atkarīgs no sugas, no tā, kuru auga daļu nepieciešams ievākt, kā arī laikapstākļiem, jo citu gadu kaut kas zied agrāk, citu – drusku vēlāk. Ir augi, kuriem ziedēšanas laiks sākas tikai augustā. Ziedus jāvāc pēc iespējas ziedēšanas sākuma fāzē, kamēr viss labums nav aizgājis augļu veidošanai, iesaka farmācijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Vija Eniņa.
Tiem, kas tic ezotērikas gudrībām, noderēs padoms, ka tējas ieteicams vākt, ievērojot Mēness fāzes – visas virszemes daļas jaunā un augošā Mēnesī, saknes, gumus, bumbuļus – dilstošā.
Vislielākā augu dažādība ir grāvmalās, upju krastu nogāzēs, dabiskajās pļavās. Te meklējamas puķes un graudzāles, kuras izmantot, piemēram, saulgriežu vainagu vīšanai un dekorēšanai. Plūcot augus gan tējām, gan vainagiem, ir jāatceras, ka nedrīkst ievākt aizsargājamos augus, piemēram, dzegužpuķes, naktsvijoles un jumstiņu gladiolas. Pat ja kādā pļavā tās šogad bagātīgi saziedējušas, tās drīkst tikai nofotografēt. Tāpat augus nedrīkst izraut ar saknēm, bet tie jānoplūc vai jānogriež ar šķērēm, kā arī augu lasīšana jāveic vienmērīgi visā pļavā, nevis vienā koncentrētā vietā jānoplūc visi ziedi.
Kas attiecas uz tēju augiem, tos gan nevajadzētu griezt ar šķērēm vai nazi, labāk plūkt ar rokām un likt groziņā. Ir daži augi, kuru vērtīgās vielas iet bojā, saskaroties ar metālu.
Tējas ieteicams vākt saulainā dienā apmēram līdz pusdienlaikam, kad rīta rasa jau nožuvusi, bet saule vēl nekarsē.
Vainagiem droši var izmantot dabisko pļavu augus – pīpenes, dzelzenes, madaras, dzirkstelītes, dedestiņas, nārbuļus, pelašķus un citus, kuri nav aizsargājamo augu sarakstā.
Savukārt, kas attiecas uz tējām, pirms kādu augu noplūkt, obligāti jāpārliecinās, ka augus spējat nekļūdīgi atpazīt. Indīgie augi nav nekāds mīts un labuma vietā var nodarīt nopietnu kaitējumu veselībai.
Jāņu vainagu var pīt tikai no ārstniecības zālītēm, izkaltēt un tad izmantot tējām, jo tām piemītot ne tikai divkārt dziednieciskas, bet pat maģiskas īpašības.
Jāvāc tīrā vidē un saulainā dienā
Augi jāvāc tālu prom no ceļiem un pilsētām, rūpnieciskām iestādēm, atkritumu izgāztuvēm un fermām, lai tajos nebūtu piesārņojuma, dažādu kaitīgu vielu, piemēram, smago metālu. Nevajadzētu vākt putekļainus augus, jo pirms žāvēšanas tos parasti nemazgā, izņemot gumus un saknes – tie gan rūpīgi jānomazgā un jānosusina.
Vienmēr vāc tikai veselas, slimību un kukaiņu neskartas auga daļas.
Zāļu tējas var kaltēt speciālos augu žāvēšanas aparātos, noregulējot uz vajadzīgo temperatūru un gaisa plūsmas intensitāti. Diez cik romantiski tas gan nav, un, protams, tējas var kaltēt arī labi vēdināmās telpās vai nojumē, galvenais tos turēt ēnā, jo saules staru ietekmē daudzas veselīgas vielas un ēteriskās eļļas zaudē savu aktivitāti. Odziņas un saknes gan var žāvēt arī saulē, tām svarīgi, lai neveidojas pelējums. Galvenais – žāvēšanas temperatūra nedrīkst pārsniegt +45 grādus.
Nevajadzētu augus izklāt uz avīžu vai žurnālu lapām, jo tipogrāfijas krāsa satur dažādas ķīmiskas vielas, labāk likt uz cepampapīra, koka vai keramikas paplātes. Tos var arī sasiet buntītēs un pakarināt.
Pēc pāris dienām pārbaudiet, vai augi izžuvuši, iespējams, tos vajag pabužināt, lai vienmērīgi žūst. Augi ir izkaltēti tad, kad ziedus, kātus un lapas var viegli saberzt pulverī, savukārt augļus saspiežot, tie nesalīp un nesulo, bet saknes salūst ar kraukšķošu skaņu. Tējas jāuzglabā vēsā, tumšā vietā necaurspīdīgās stikla burciņās vai metāla kārbiņās, var arī izmantot auduma un papīra maisiņus, tad svarīgs nosacījums, lai vieta, kur tējas tiek uzglabātas, ir sausa.
Ieteicams ārstniecības august uzglabāt ne ilgāk kā gadu.
Drogām der arī savvaļas ogas
Ja augu atpazīšanā un tēju vākšanā esat iesācēji, ejot saulgriežu pļavā pēc vainaga, pie viena arī tējām saplūciet šos Latvijas Nacionālā dabas muzeja ieteiktos augus: raspodiņu, kumelīti, pļavas āboliņu, madaras, vīgriezes, pelašķus, zemenes – tos viegli atpazīt un droši lietot tējās.
Taču, kas gan būtu dabas labumi vasaras pilnbriedā bez gardām ogām, piemēram, aromātiskajām meža zemenītēm, bet vasaras otrajā pusē – avenēm un mellenēm, kuras arī kopā ar visiem stublājiem un lapām noder tējām.
Dabiskajās pļavās atradīsiet arī spradzenes – tās ir saldākās ogas, kas sastopamas Latvijas savvaļā. Spradzenes jau izsenis tiek pielietotas tautas medicīnā. Noderīgs ir viss augs – spradzeņu lapas, ziedi un ogas tiek ievāktas līdz jūlijam, saknes – rudenī. Spradzeņu ogas izmanto nieru, aknu, sirds slimību gadījumā, kā veselību stiprinošu, pārtiku papildinošu piedevu, pateicoties to vitamīnu daudzumam. Tās izmanto kā ķermeni stiprinošu produktu, kas spēj regulēt kuņģa un zarnu trakta darbību, sekmē mikrobioma funkcionēšanu, iekaisuma procesu mazināšanos, toksīnu, metālu izvadīšanu no organisma. Ogas svaigā un žāvētā veidā var lietot mazasinības, hipertoniskās slimības gadījumā, cistītu un podagras ārstēšanai, nierakmeņu un žultsakmeņu veidošanās novēršanai un ārstēšanai.
Kā atšķirt spradzeni no meža zemenītes, kura arī aug pļavā? Spradzenes nosaukumu ieguvušas savas īpašības dēļ – plūcot gatavu ogu, bieži vien dzirdams neliels sprakšķis. Oga ir apaļa, bet zemenei garena. Spradzeņu lapas ir līdzīgas meža zemeņu lapām, taču ir viena būtiska atšķirība – lapas smailē esošais robiņš ir visai drošs veids, kā atpazīt spradzeņu augus laikā, kad nevaram redzēt sārtās, saldās ogas.