Tomēr aizvien paliek vairāki jautājumi – cik liela būs topošās dzelzceļa līnijas ietekme uz Latvijas vidi kopumā un kas ir šis savdabīgi košais putns, kurš Garkalnes mežus pasargājis no industriālām pārmaiņām? Iespējams, zaļo vārnu vidusmēra latvietis ir redzējis tikai uz bildītes, jo to skaits pārdesmit gados samazinājies no vairākiem tūkstošiem putnu līdz 20–25 pāriem.Top vides saudzēšanas programmaPar to, kādas prasības tika ņemtas vērā, izstrādājot Rail Baltica dzelzceļa līnijas projektu, Dabas Diena jautāja vides konsultāciju uzņēmumam Estonian, Latvian & Lithuanian Environment, kas veic projekta ietekmes uz vidi novērtējumu. Kā atzina vides konsultāciju uzņēmuma pārstāve Evija Brante, patlaban vēl ir ietekmes uz vidi novērtējuma pats sākums un vairāk par to varēs runāt tikai rudenī. «Daudzkritēriju analīzes ietvaros ikviens variants tiks vērtēts, ņemot vērā dažādus faktorus, tai skaitā vides prasības, dabas aizsardzības prasības, kultūrvēstures vērtības, kā arī skarto iedzīvotāju skaitu. Šobrīd projektam ir sākts ietekmes uz vidi novērtējums. Paralēli Vides pārraudzības valsts birojs gatavo ietekmes uz vidi novērtējuma programmu, kurā tiks ņemti vērā arī sākotnējās sabiedriskās apspriešanas rezultāti, savukārt tālāk tiks veikts novērtējums un gatavots ziņojums, kas septembrī tiks nodots sabiedriskajai apspriešanai,» turpmākos darbības soļus skaidro E. Brante. Novērtējuma ietvaros dažādu jomu eksperti novērtēs gan esošo vides stāvokli teritorijās, kurās plānota Rail Baltica būvniecība, gan vērtēs paredzētās darbības ietekmi, gan sagatavos priekšlikumus risinājumiem ietekmes samazināšanai vai novēršanai. Tomēr jau šobrīd zināms, ka, izskatot trases alternatīvas, ko nodot ietekmes uz vidi novērtējuma analīzei, jau ir samazināta ietekme uz Natura 2000 teritorijām, samazinot šo teritoriju šķērsojumu no 93 ha līdz pieciem ha. Arī Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) ir sniegusi atzinumu par dzelzceļa trašu variantiem, kas skar Natura 2000 teritorijas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā – dabas liegumu Vitrupes ieleja un dabas parku Salacas ieleja. «Apzināmies, ka tādi starptautiskas nozīmes projekti kā Rail Baltica neizbēgami ietekmēs vērtības dabā, taču mūsu mērķis ir rast tādus risinājumus, lai negatīvo ietekmi pēc iespējas samazinātu. To, ka dabas vērtībām tiek pievērsta plaša nozīme Rail Baltica plānošanā, apliecina fakts, ka ietekmes uz vidi novērtējuma izstrādātāju komandā ir plašs ekspertu loks, kuri apzinās, pētīs un analizēs projekta ietekmi uz teritorijā esošajiem biotopiem, putniem, zīdītājiem,» stāsta DAP Dabas aizsardzības departamenta vadītāja Gita Strode, kura arī ir iesaistīta un pastāvīgi darbojas _Rail Baltica _projekta tehniskajā grupā, tādējādi seko līdzi projekta attīstības gaitai. Arī Natura 2000, kas aizņem aptuveni piekto daļu ES teritoriju, ir ne tikai dabas rezervātu tīkls. Tā koncepcijā atzīts, ka cilvēku un dabas vislabākais līdzāspastāvēšanas veids ir sadarbība. Tā mērķis ir nevis aizliegt saimniecisko darbību, bet nodrošināt, lai tā būtu saderīga ar vērtīgo sugu un dzīvotņu aizsardzību. Natura 2000 tīklā Latvijā ir iekļautas 333 teritorijas – četri dabas rezervāti, četri nacionālie parki, 239 dabas liegumi, 37 dabas parki, deviņi aizsargājamo ainavu apvidi, septiņas aizsargājamās jūras teritorijas un 24 mikroliegumi. Sauszemes teritorijas aizņem 12% jeb 787 729 ha no Latvijas sauszemes kopplatības.
Zaļā vārna – reta un neparasta
Tāda mēroga projektu attīstība nenotiek bieži, tāpēc neapšaubāmi tas atstās arī ietekmi uz vidi. Iespējams, vēl pāragri spriest, cik lielu un kādā tieši mērogā, tomēr pavisam skaidri jau zināms tas, ka jaunā dzelzceļa līnija Rail Baltica nešķērsos Garkalnes mežus, kuros mīt zaļās vārnas. Par to, kāda ir šo putnu nozīme Latvijas ekosistēmā, Dabas Dienai stāsta ornitologs un zaļo vārnu pētnieks Edmunds Račinskis. Arī viņš atzīst, ka Latvijā zaļā vārna ir tik reta, ka kļuvusi gandrīz vai par mītisku putnu. Tomēr izrādās, ka tā tas nav bijis vienmēr. Kā stāsta E. Račinskis, zaļās vārnas Latvijā un daudz plašākā izplatības apvidū citur Eiropā vēl bija bieži sastopamas līdz pat pagājušā gadsimta vidum. Tomēr mūsdienās tā ir kļuvusi par vienu no retākajām un visvairāk apdraudētajām Latvijā, Lietuvā, Polijā un Baltkrievijā ligzdojošām putnu sugām. Savukārt Igaunijā tā jau pilnībā izzudusi pirms dažiem gadiem. «Diemžēl nav īsas un viennozīmīgas atbildes uz to, kāpēc zaļās vārnas daudzviet tik strauji izzuda. Ticamākais, tas bija vesels ietekmējošo apstākļu kopums – līdz ar pieaugošo cilvēka saimnieciskās darbības intensitāti laukos un mežos vietām zuda zaļo vārnu barība – lielie kukaiņi, citur ligzdu vietas, vietām abi faktori darbojās reizē. Latvijas ainavas pārskatāmā pagātnē ir stipri mainījušās, un tam noteikti bija sava ietekme uz zaļo vārnu stāvokli. Cik lielā mērā tās ir apdraudējuši un turpina apdraudēt citi faktori ārpus Latvijas robežām – ceļošanas laikā un ziemošanas vietās – tas ir vēl grūtāk novērtējams. Ir zināms, ka mūsu zaļās vārnas mūsdienās joprojām iet bojā, piemēram, tiek nošautas Eiropas dienvidu zemēs un Tuvajos Austrumos, Arābijas pussalā,» stāsta E. Račinskis. Zaļo vārnu izplatība un skaits turpina sarukt visā Eiropā. Pirms dažiem gadiem tās tika iekļautas pasaules apdraudēto sugu sarakstā. Zviedrijā, Vācijā, Čehijā un Slovēnijā tās jau ir izzudušas.
Lai šādu iznākumu nepieļautu un nodrošinātu vienotu aizsardzību lielākajai Latvijā ligzdojošo zaļo vārnu populācijai, un liktu pamatu ES īpaši aizsargājamās dabas teritorijas Natura 2000 izveidošanai, 2002. gadā projekta Emerald ietvaros Latvijas Ornitologu biedrība (LOB) ierosināja izveidot dabas liegumu Garkalnes meži, kas tika nodibināts 2004. gadā, kad tā teritorija tika iekļauta arī ES nozīmes putniem nozīmīgo vietu sarakstā.
Jārūpējas par piemērotiem apstākļiem
E. Račinskis novērojis, ka 2014. gada vasarā zaļās vārnas Latvijā joprojām ligzdoja Pierīgas priežu mežos un virsājos – lielākoties Garkalnes mežos un Ādažu poligonā. «Pērn kopējais zaļo vārnu skaits bija aptuveni 20 pāru, kas arī ir visa mūsdienās zināmā šīs sugas Latvijas populācija. Vēl XX gadsimta pirmajā pusē zaļo vārnu skaits pie mums noteikti bija mērāms tūkstošos pāru,» pētījumos dalās E. Račinskis. Mūsdienās, kopš tika sākti sugas aizsardzības pasākumi Pierīgā 90. gadu beigās, zaļo vārnu skaits ir stabilizējies un pat mazliet pieaudzis. Pēdējos septiņos gados tas ir saglabājies apmēram 20–25 pāru robežās. Šobrīd tā ir ne tikai tālāk uz ziemeļiem Eiropā ligzdojošā zaļo vārnu populācija, bet arī lielākā zināmā šīs sugas atradne Baltijas valstīs. Runājot par zaļās vārnas sugas aizsardzības pasākumiem, E. Račinskis min gan šo putnu dzīvesvietu saglabāšanu valsts un ES nozīmes īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, gan ligzdošanas apstākļu uzlabošanu, piedāvājot zaļajām vārnām piemērotus un pret postījumiem drošus būrus. «Līdz šim tāds atbalsts zaļajām vārnām acīmredzot ir palīdzējis, jo tās joprojām sastopamas mūsu darbības vietās Pierīgā, kamēr ir izzudušas citur Latvijā, kur līdzīgi pasākumi netika veikti vai sākti pārāk vēlu,» teic E. Račinskis. Neapšaubāmi zaļā vārna ir unikāls putns. E. Račinskis gan atzīst – kā izrādās, zaļās vārnas nebūt nav gluži vārnas. «Zaļā vārna nepieder zvirbuļveidīgo putnu kārtai, kā, piemēram, pelēkās vārnas, kovārņi un citi vārnu dzimtas putni, bet gan pavisam citai – zilvārnveidīgo – putnu kārtai, kurā pārstāvēta ļoti raiba un krāsaina putnu sabiedrība,» stāsta E. Račinskis un atzīst, ka, visticamāk, zaļā vārna nosaukta par vārnu savas vienkāršās un rupji skanošās balss dēļ.