.. Pērnruden meita atrada baraviku – tā saucamo Jumi –, un mēs to saglabājām ledusskapī sasaldētu kā pierādījumu neparastajam, ko spēj izveidot daba. _A/s Latvijas valsts meži _vides eksperte Ilze Rēriha Dabas Dienu iepazīstināja ar zinātnisko herbāriju veidošanas principiem un nolūkiem, un, izrādās, tas var būt aizraujošs hobijs arī tad, ja neesi botāniķis. Pavasaris klāt, īstais laiks sākt!Herbārija vēsture Ilze stāsta, ka pirmie herbāriji tika izveidoti Itālijā jau XVI gadsimtā. To izgudrošanu piedēvē ārstam un botāniķim Lukē Ginī. Herbārijs (herbarius – latīņu val.; no herba – augs, zāle) ir žāvētu augu paraugu kolekcija. Lai iegūtu atbilstošus paraugus, augus sapresē, izkaltē un piestiprina papīra lapai, pievienojot numuru kolekcijā un aprakstu. Atkarībā no auga veida un izmēra uz herbārija lapas var izvietot veselu īpatni vai to grupu, vai arī lielāka auga (piemēram, koka) raksturīgākās daļas. Herbārijus, ko izmanto zinātniskiem nolūkiem, ne tikai īpaši gatavo un veido noteiktas formas aprakstu, bet arī glabā īpašos apstākļos – hermētiskos metāla skapjos ar sekcijām, noteiktu temperatūra – lai paraugiem netiek klāt kukaiņi. Latvijā ievērojamākās herbāriju kolekcijas ir Latvijas Dabas muzejā, Daugavpils Universitātē un Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Bioloģijas institūtā. Latvijas Dabas muzeja herbāriju krājumos (Latvijas sistemātiskajā augu herbārijā un citos) ir vairāk nekā 31 000 vienību, bet LU paspārnē izveidotā Botānikas muzeja krājumā glabājas apmēram 150 000 herbārija paraugu no visām augu grupām (sūnas, paparžaugi, kailsēkļi, ziedaugi), kā arī citu organismu kolekcijas (ķērpji, sēnes, aļģes). Paraugi kolekcijās ievākti ne tikai Latvijā un tuvākajās kaimiņvalstīs (Igaunija, Somija, Zviedrija, Vācija, Krievija u. c.), bet arī tālākos pasaules reģionos, piemēram, Āzijas valstīs, Austrālijā, Amerikā. Krājums turpina papildināties ar jauniem materiāliem – gan augu vākumiem, gan grāmatām un rokrakstiem. Tas kalpo izpētes darbam starptautiskajā mērogā – botāniķi no Krievijas, Polijas, Igaunijas, Lietuvas izmanto LU Botānikas muzeja materiālus. Kaut arī Botānikas muzeja krājums nav apskatāms ekspozīcijas veidā, kā ierasts muzejos, interesenti var iepazīties ar herbārija kolekcijām muzeja darbinieku pavadībā un, ja radusies iedvesma, pie herbārija veidošanas ķerties paši, arī iegūt zināšanas par herbārija vākšanas metodiku, noformēšanu un apgūt iemaņas darbā ar to.Saudzīgi un precīziSavu herbāriju kolekciju veido arī a/s Latvijas valsts meži, bet Ilzes Rērihas padziļinātas intereses objekts ir sūnas. Herbārijs nepieciešams, jo, dabā pētot augu, pat rūdītam ekspertam iespējams kļūdīties – dažas atšķirību pazīmes ir tik niansētas, ka nepieciešams salīdzināt ar citu reģionu augu noteicējiem, paraugiem vai pētīt padziļināti, piemēram, ar mikroskopu. Jaunu sugu noteikšanai var palīdzēt līdzīgi augu paraugi pat no 50 gadu sena vākuma. Bet sūnām Latvijā vispār nav vietējā noteicēja, līdz ar to precīzai sugas noteikšanai nepieciešams skrupulozs darbs. «Herbārijs kalpo arī kā liecība, ka konkrētā vietā noteiktā laika periodā augusi kāda augu suga. Tā mēs uzzinām, kāda bijusi sugas izplatība reģionā, kādos ekoloģiskajos apstākļos tai tīk augt,» skaidro Ilze un par piemēru min skaisto bezdelīgactiņu, kuras izplatība izteikti sarukusi pēdējos gados. Bezdelīgactiņa ir aizsargājamo sugu sarakstā, bet tas vien nenodrošina saglabāšanos. Bezdelīgactiņai tīkamie biotopi pamatā ir pļavas, kuras Latvijā ir sliktā stāvoklī – tās netiek atbilstoši apsaimniekotas – pļautas un dabiski noganītas, bet aizaug ar krūmiem un līdz ar to palielinās citu sugu konkurence. Otrs bezdelīgactiņai labvēlīgs biotops ir kaļķaini zāļu purvi, kas arī aizaug. Bet nelielas kaļķainas vietiņas – ceļmalas, grāvji cieš no piesārņojuma izraisītajiem skābajiem lietiem, kā rezultātā samazinās augsnes kaļķainums. Līdz ar to herbārijs kalpo kā svarīgs pierādījums tam, kas dabā ir bijis, pastāv, un palīgs prognozēm, kā šīs vērtības saglabāt. Ļoti precīzi jāveido arī apraksts – vieta, laiks – precīzs datums, biotops. Pētniekam, izvēloties augus paraugam, jānovērtē, kāda ir to populācija konkrētajā vietā, lai nenodarītu postījumus jau tā retām sugām. Ideāli, ja augs ir ievākts ar visu – sākot no saknes līdz pat ziediem, augļiem pumpuriem, taču retiem eksemplāriem nākas pietikt ar ziediņu, lapiņu, stāsta Ilze. Zinātniskiem mērķiem Dabas aizsardzības pārvalde botāniķiem dod atļaujas herbāriju ievākt aizsargājamajās teritorijās un kā paraugus ņemt arī atsevišķus aizsargājamos augus.
Žāvētu augu kolekcionāri
Pirmā sastapšanās ar herbārija veidošanu ikvienam notiek jau pamatskolas laikā, kad bioloģijas stundās ir jāievāc, attiecīgi jāsagatavo, jāapraksta un jāsistematizē augi atbilstoši dotajai tēmai. Ceriņzieds mīļākajā grāmatā, kāds skaists četrlapu āboliņš (ja tāds vispār ir) vai līdzīgs neparasts eksemplārs, starp romāna lapām saspiests un izkaltēts, droši vien atradīsies teju katra romantiķa grāmatplauktā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.