Par 2025. gada sūnu Latvijas Botāniķu biedrība daudzina spuraino dzīpareni Paludella squarrosa – izspūrušam dzijas pavedienam vai pat zaļam, pūkainam kāpuram līdzīgu sūnu, kas sastopama avotainās vietās. Taču šī sūna reti aug lielos klājienos, tālab dabas vērotājam jābūt asredzīgam, lai starp citām sūnām pamanītu tieši šogad cildināmo sugu.
Jutīgā ziemeļniece
Lai arī sūnas ir vienas no pirmajiem augiem, kas sāka apdzīvot Latvijas teritoriju pēc ledāja atkāpšanās, tomēr, kā norāda botāniķe Egita Zviedre, daudzu sūnu dzīves apstākļus ietekmē izmaiņas to dzīvotnēs. Izcērtot mežus, sūnas reaģē uz pārmaiņām mikroklimatā un mežā augošais sūnu paklājs tiek pakļauts izžūšanai, savukārt sfagnu sūnas ietekmē purvu nosusināšana un norakšana.
No pasaulē vairāk nekā 20 000 zināmo sugu Latvijā ir apzinātas vairāk nekā 500 sūnu sugas. Pustūkstotis sūnu sugu veido ap 30% no Eiropā zināmajām sugām, turklāt jaunatklāto sugu skaits Latvijā turpina pieaugt. Sūnas sastopamas uz dzīviem kokiem, to zariem un stumbra (epifīti), uz trupošiem kokiem (epiksili), uz akmeņiem (epilīti), uz augsnes (epigeīdi), kā arī ūdenī. Sūnu nodalījums (Bryophyta) Latvijā pārstāvēts ar trīs klasēm: ragvācelīšu sūnas (Anthocerotophyta, divas sugas), aknu sūnas (Marchantiophyta, 130 sugas) un lapu sūnas (Bryopsida, 433 sugas), vēsta Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā atrodamā informācija.
Sūnu sugas atšķiras pēc augšanas vietas, bet tās ir plaši sastopamas it visur. Tās varam sastapt gan ziemeļos, gan tropos. Sūnas ir kā indikatori, kas parāda kaut kādas iezīmes dabā, piemēram, pēc sūnām varam novērtēt biotopu vai konkrēta substrāta kvalitāti. Atšķirībā no citiem augiem tās dabā aug un saglabā savas īpašības visu gadu.
Dabas aizsardzības pārvaldes dati liecina, ka pie mums pašreiz ir aizsargājamas 129 sūnu sugas, tostarp arī 2025. gada sūnas titula īpašniece spurainā dzīparene, ko pētnieki dēvē par glaciālo reliktu jeb sugu, kas vietumis vēl saglabājusies pēc ledāja atkāpšanās.
Viegli pamanāma
Brioloģe Ligita Liepiņa spuraino dzīpareni raksturo ne tikai kā retu, taču viegli atpazīstamu sūnu, bet arī kā vienu no skaistākajām sūnām, kas novērojama Latvijas dabā. Ieraugot 2025. gada sūnu, to būtu grūti sajaukt ar kādu citu sūnu sugu. Tā ir neliela, zaļa, spuraina vālīte, kas atgādina bārkstainu dzijas pavedienu. Spurainā dzīparene ir lapu sūna, kas parasti ir atrodama bez sporu vācelītēm. Tā kā šī sūna neveido sporas, arī tās izplatība ir ierobežota.
Gaiši zaļā līdz dzeltenīgā sūna izstiepjas trīs līdz piecpadsmit centimetru garumā un vairojas ar lapu daļām, stumbra fragmentiem, no kā attīstās jaunas sūnas. Sūnas lapas, kas ir līdz diviem milimetriem garas, ar smailiem, āķveida galiem, ir sakārtotas skaidrās piecās rindās. Ja raudzītos lielā palielinājumā, būtu redzams, ka lapas mala no vidus ir sīki, asi zobota.
Slēpjas avotainās vietās
Tiesa, spurainajai dzīparenei ir savas "kaprīzes" – to varam cerēt ieraudzīt avotainās vietās, strautu un upīšu malās, sūnu purvos pie sēravotiem, pļavu nogāzēs, kā arī kaļķainos zāļu un pārejas purvos, kuru Latvijā ir salīdzinoši maz. "Spurainā dzīparene ir ziemeļu suga, kurai patīk auksti klimatiskie apstākļi. Mēs esam uz robežas starp ziemeļiem un dienvidiem, līdz ar to ziemeļu sugas Latvijā nejūtas īpaši komfortabli. Taču spurainā dzīparene ir sastopama ne tikai augstāk Igaunijā, bet pat aiz polārā loka," skaidro L. Liepiņa, uzsverot, ka sugas izzušanu Eiropā ietekmē zāļu purvu iznīcināšana un strautiņu izzušana meliorācijas dēļ.
Brioloģe norāda, ka suga pamatā, vairāk nekā pusē gadījumu, ir sastopama īpaši aizsargājamās teritorijās, kur nav pieļaujama saimnieciskā darbība, taču tur noris dabiskie procesi, tostarp aizaugšana. Parasti spurainās dzīparenes atradnes nav viegli piekļūstamās vietās. Bieži vien sūnas ir tikai vienā purva daļā un nelielos daudzumos, parasti starp citām purvainām vietām raksturīgām sūnām.
Cer uz jaunām atradnēm
Ja dabā ir ieraudzīta spurainā dzīparene, tad konkrētajā tās dzīvotnē, visticamāk, būs iespējams atrast arī citas retas sugas.
Bioloģe Līga Strazdiņa stāsta, ka Lielbritānijā šī sūnu suga, kas reiz bijusi izplatīta, jau ir izmirusi, bet Īrijā vēl ir zināma viena spurainās dzīparenes atradne. Latvijā suga jau ir iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un arī to aizsargājamo sugu sarakstā, kam veidojami mikroliegumi.
Kā liecina dabas novērojumu portāls Dabasdati.lv, kopš 2016. gada par spuraino dzīpareni ir ziņots vairāk nekā trīsdesmit reizes no dažādām vietām Latvijā, izņemot Zemgali, kuras ainavu raksturo intensīva lauksaimniecība. Spurainās dzīparenes aizsardzībai sevišķi svarīgi ir nodrošināt zāļu purvu, pārejas purvu, avotu un avoksnāju aizsardzību. Savukārt tajās vietās, kur notiek biotopa pastiprināta aizaugšana, var būt nepieciešama teritorijas apsaimniekošana.
Vai cilvēks var ne tikai saudzēt noteiktas spurainās dzīparenes iecienītas dzīvotnes, bet arī mēģināt konkrēto sūnu pavairot vai pārnest uz līdzīgu dzīvotni? Brioloģe ir skeptiska un teic, ka sūnas ieaudzēt esot ļoti grūti: «Tas ir iespējams tikai dažām sugām, ar kurām ir mēģināts to darīt, taču parasti tās nav purvos sastopamās sugas.» Piemēram, Japānā popularitāti guvusi sūnu dārzu veidošana, jo sūnas jau izsenis, mūku cildinātas, tiek saistītas ar harmoniju un ilgstamību. Tikmēr Latvijā sūnu pētnieces cer, ka šis gads varētu nest vēstis par kādām jaunām atradnēm, piemēram, Kurzemes pusē.