Runājot par ekonomiskās attīstības un vides aizsardzības saistību, aktuāls ir jēdziens "zema oglekļa ekonomika". Ko tas īsti nozīmē? Tas vairāk ir modes kliedziens vai nepieciešamība?
Zema oglekļa ekonomika jau kļuvusi par objektīvu nepieciešamību, ko diktē klimata pārmaiņas. Tās raksturo objektīvi parametri – temperatūras paaugstināšanās un dažādas dabas katastrofas, kas notiek dabas apstākļu maiņas dēļ. Ir veikti arī mērījumi, piemēram, nepārtraukti notiek oglekļa dioksīda koncentrācijas atmosfērā pieaugums. Dabā viss ir līdzsvarā, taču cilvēks šo līdzsvaru ar savu darbību ietekmē. Ja mēs kaut ko iegūstam no zemes dzīlēm, piemēram, naftu un gāzi, tad mēs šajā līdzsvara sistēmā kaut ko izjaucam. Līdzsvara zaudējumu raksturo, piemēram, oglekļa dioksīda pieauguma līkne, kas nepārtraukti iet uz augšu. Mainās arī tas, cik daudz tiek patērēta saules enerģija. Tā ka siltuma režīms uz zemes mainās, notiek tas, ko dēvē par globālo sasilšanu un klimata maiņu.
Ja neko nedarīsim un atstāsim visu pašplūsmā, kādas sekas tam var būt?
Grūti prognozēt tiešas sekas, bet iespējami nestabili klimatiskie apstākļi, jūras līmeņa maiņa, kas saistīta ar ledāju kušanu.
Kā zema oglekļa ekonomika var palīdzēt saglabāt jūsu pieminēto dabas līdzsvaru?
Zema oglekļa ekonomiku raksturo zems oglekļa jeb siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju apjoms. Tas nozīmē, ka notiek ekonomiskā izaugsme un attīstība, bet tā ir tāda, kas nepalielina emisijas. Jo mazāk rodas šīs SEG emisijas, jo ilgāk varēsim dzīvot tādos klimatiskajos apstākļos, kādi tie ir šodien.
Latvijas ekonomiku var raksturot kā zema oglekļa ekonomiku?
Mēs noteikti neesam augsta oglekļa ekonomika, pateicoties tam, ka mūsu ekonomika ir ļoti vāja. Mums nav nopietnas rūpniecības. Cik tad mums ir tādu uzņēmumu kā KVV Liepājas metalurgs? Maz! Emisijas ir saistītas ar lielrūpniecību un transportu.
Tātad mums tomēr jādomā par emisiju samazināšanu?
Neapšaubāmi, jo Latvijā transports rada ļoti nozīmīgu emisiju apjomu. Automašīnu skaits nepārtraukti aug, pieaug arī pieprasījums pēc transporta pakalpojumiem.
Vai pāreja uz zema oglekļa ekonomiku un ekonomiskās izaugsmes sabalansēšana ar zemu emisiju apjomu ir dārgs process?
Neapšaubāmi. Taču, ja mēs gribam dzīvot tīrākā vidē un mazināt klimata pārmaiņas, tad par to jāmaksā. Nelaime ir tā, ka fosilā kurināmā resursi, kas ir visnetīrākie, vienlaikus ir arī paši lētāki, bet tehnoloģijas, kas ļauj samazināt fosilā kurināmā patēriņu un pāriet uz atjaunojamajiem resursiem, ir dārgas. Taču tās nepiesārņo pasauli. Jāsaprot, ka patēriņu mēs varam ierobežot tikai līdz zināmai robežai. Pieprasījums pēc transporta pakalpojumiem aizvien augs, jo cilvēki grib ceļot, grib būt mobili. Mūsdienās daudzās valstīs braukt simts kilometrus līdz darbam nav nekas neparasts. Tādēļ jāmeklē veidi, kā cilvēku vēlmes nodrošināt ar pēc iespējas mazāku kaitējumu videi.
Runājot par ceļošanu un mobilitāti, cik būtiska oglekļa dioksīda emitētāja ir aviācijas industrija?
Ziniet, par to ir ļoti maz datu. Par to maz runā. Iemesls varētu būt tas, ka nav jau risinājuma, kā šajā nozarē, kas ir pilnībā atkarīga no naftas, samazināt emisiju apjomu. Ja mēs citu transportu varam elektrificēt un izmantot biodegvielu, tad aviācijā tas nebūs iespējams.
Kas ir būtiskākie pasākumi, lai pārietu uz zema oglekļa ekonomiku?
Pirmais būtu izmantot enerģijas avotus, kas neemitē oglekļa dioksīdu. Tā būtu atjaunojamā degviela – biodīzelis un bioetanols. To ieguve gan ir ierobežota, jo tiek izmantotas tās pašas izejvielas, kas pārtikas tehnoloģijā, un jāraugās, lai nebūtu neveselīgas konkurences par vieniem un tiem pašiem resursiem. Mums ir visas iespējas ražot elektroenerģiju, izmantojot vēja ģeneratorus un saules enerģiju. Jauns pavērsiens ir tas, ka par atjaunojamajiem resursiem tiek uzskatīti arī atkritumi, kas arī var tikt izmantoti kā izejvielas enerģētikā. Strīdīgs jautājums ir par kodolenerģijas izmantošanu. Piemēram, Francijā 70% elektroenerģijas ir tieši kodolenerģija, bet Vācijā ir vēlme no tās atteikties pavisam. Pasaulē kopējais kodolenerģijas īpatsvars elektroenerģijā ir ap 10%. Līdztekus atjaunojamo energoresursu plašākai izmantošanai jādomā par patēriņa samazināšanu. Te visefektīvākais līdzeklis ir tieši energoefektivitāte.
Vai uz kopējā emisiju apjoma energoefektivitātes pasākumi dod nozīmīgu emisiju samazinājumu, vai arī tas ir tikai piliens jūrā?
Manuprāt, tas dod nozīmīgu samazinājumu. Ja mēs būvēsim energoefektīvas mājas, tad tas dos ilgtermiņa ieguldījumu emisiju samazināšanā.
Kā iespējams samazināt emisiju apjomu rūpniecībā?
Viens no paņēmieniem, kā novērst emisijas, ir oglekļa dioksīdu uztvert jau sadedzināšanas procesā. Respektīvi, izdalīt ārā no izplūdes gāzēm, sašķidrināt un iepumpēt pazemes krātuvēs. Vēl jaunāka pieeja ir oglekļa dioksīdu izmantot kā izejvielu ķīmiskajā rūpniecībā. Jāsaprot, ka šis oglekļa dioksīds pats par sevi nav kaitīgs, tas tāds kļūst, tikai izlaists atmosfērā. Jāteic, ka rūpniecībā, salīdzinot ar laiku pirms pieciem gadiem, emisiju apjoms ir samazinājies. Vienīgā nozare, kas nav samazinājusi emisiju apjomu, ir transports.
Redzat iespēju samazināt emisijas transportā?
Jāmeklē tehniskie risinājumi. Taču kopumā pasaulē ir prognozes, ka transporta radītās emisijas tikai pieaugs.
Kā vērtējat Latvijas paveikto emisiju samazināšanā?
Latvijai ir labas starta pozīcijas, jo mums ir daudz hidroelektrostaciju. Taču labās starta pozīcijas jānostiprina. Latvija nevar balstīties tikai uz to, ka mūsu valstī haotiski sabruka lielražošana un tāpēc esam labā situācijā ar samērā nelielu emisiju apjomu. Taču cik ilgi tas tā paliks? Biodegvielas ražošanas apjomi diemžēl samazinās. Arī bioetanola ražošanas apjomi sarukuši. Tā ka pie emisiju samazināšanas ir mērķtiecīgi jāstrādā.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu