Patiesībā tā ir tā retorikas sastāvdaļa, kuras no Latvijas amatpersonām iztrūka un joprojām iztrūkst visvairāk. Ir drebelīga koķetēšana, nespējot definēt mūsu intereses un baidoties pateikt ko lieku. Šķietamas rūpes par sabiedrības sašķeltību ASV, protams, ir laba lieta, taču šeit, Latvijā, šādu retoriku nekapitalizēsi jeb, vienkārši sakot, "uz maizes" neuzliksi. Ja mēs paši nespējam formulēt intereses, mums nepalīdzēs ne Baidens, ne Tramps, ne Svētais Gars.
Pirms formāta ietvarā īsumā rezumēt to, kādi bijuši četri Latvijas gadi ar prezidenta Donalda Trampa administrāciju, būtiska ir kāda nianse. Proti, pēc Vairas Vīķes-Freibergas, kuras privātie kontakti bija nozīmīgs aspekts Latvijas iestājai NATO, tāda līmeņa latviešu diplomātijā nav bijis. Viņas uzstādītā latiņa joprojām ir neieņemams augstums pašreizējiem mūsu diplomātiem. Un kā ķirsis uz kūkas viņas līmenim un privāti draudzīgajām attiecībām ar tā laika ASV prezidentu Džordžu Bušu bija NATO samits 2006. gadā Rīgā. Visa Latvijas diplomātija bija zenītā un Rīga pasaules starmešu gaismās. Secīgi Baraka Obamas prezidentūra mūsu un ASV attiecībās zināmā mērā bija ar inerces efektu un ļoti konkrētu Vīķes-Freibergas fonu.
Un tad 2016. gadā atnāca republikānis Tramps. Un kungi glaunos uzvalkos apjuka. Galu galā četrus gadus Latvijas vadībai bija tik ļoti bail no Trampa administrācijas, ka tā centās darīt visu, lai Vašingtonā mūs nepamanītu. Gluži kā skolnieks, kurš nav apguvis mācību vielu. Taisnības labad jāsaka, ka bailes bija balstītas Baltā nama politikas neprognozējamībā. America First klišeja, Trampa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina nesaprotamās attiecības, ASV un ES sirdsdraudzības trūkums. Tas bija tas, kas raisīja apjukumu Latvijā un ne tikai.
Neanalizējot "labos" un "sliktos", ABLV un Lemberga liktenis bija neizdzēšams pātagas cirtiena nospiedums uz mūsu politiskā establišmenta mugurām. Ak, paši nevarat? Tad, lūdzu, kā kucēnus ar purniņiem paša nedarbos. Tas pats FinCen sistemātiski tonizējošais knipis pa pakausi, no kura mūsu amatpersonas pamanās imitēt baudu, pēc būtības ir absolūti sistēmiski neglaimojošs, spilgti norādot uz divām lietām – pašu gadiem ilgu nespēju un Trampa virziena metodēm, kuras šajā gadījumā skāra jau ne tikai mūs, bet arī tos pašus zviedrus. Vēsture skaidri parāda – demokrātiem vienmēr mēs esam bijuši partneri, kuri problēmas risina kopā ar sabiedroto. Savukārt Tramps rīkojas pēc principa "skaldi un valdi".
Un glaimīgā Trampa slavēšana par Latvijas drošības stiprināšanu izskatījās tikpat ērmīgi kā šobrīd aicinājums Baidenam pārvarēt ASV iekšpolitisko sašķeltību. Tramps, kurš reti pareizi izrunāja NATO nosaukumu un neredzēja tai jēgu, un ļāva Turcijai konfliktēt ar atsevišķiem NATO sabiedrotajiem, Tramps, kurš gribēja sodīt to pašu Vāciju, izrādās, ir stiprinājis Latviju?
Tas, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi mēs spējām strādāt ar Trampa Balto namu, ir skaidri pārredzams ziņu arhīvos, aplūkojot termiņus un formātus, kādos mūsu diplomātijas elite ir viesojusies Baltajā namā. Šī aina nav mums komplimentējoša, un attiecīgajos kabinetos pilnīgi skaidri zina, kāpēc ir tieši tā kā ir.
Šobrīd Latvijai kā valstij traģiskākā būtu mētāšanās no bailēm un apjukuma par Trampu līdz bailēm un apjukumam par Baidenu, jo mēs taču labi saprotam, ka demokrātiem Vašingtonā, visticamāk, ar atmiņu viss ir kārtībā. 2016. gadā, kad pilnā sparā ritēja Hilarijas Klintones un Trampa kampaņas, tieši Latvija Ukrainas izmeklētājiem nodeva ziņas par tolaik viceprezidenta Baidena dēlu, kas kļuva par milzīgu kampaņu pret demokrātiem štatos. Un bez politiska akcepta Latvijā tas nevarēja notikt. Mēs paši esam tikuši galā ar šo epizodi? Un ko teiksim Baltajā namā, kad tajā jau saimniekos demokrāti, ja kāds apjautāsies par kampaņošanu pret nākamā ASV prezidenta ģimeni? Un kurš Latvijā politiski akceptēja šīs darbības?
Patiesībā Baidens ir Latvijas draugs. Rīcībās prognozējams draugs. Pirms ievēlēšanas Latvijā ir bijuši tikai divi nākamie ASV prezidenti. Džons Kenedijs 1939. gadā Latvijā uzturējās pat nedēļu, un Baidens 2016. gadā, kad teica runu LNB. Runa atspoguļo viņa skatījumu uz Latviju un ir pārlasīšanas vērta. Un patiesībā nekas jau daudz nav mainījies. Viss ir atkarīgs no mums pašiem. Mums pašiem ir jāsaprot, ko mēs gribam un kas mums ir svarīgi attiecībās ar stratēģisko sabiedroto, vēstījumiem nepārprotami nākot no Rīgas pils un Brīvības ielas. Baidens par Latvijas drošību rūpēsies ne mazāk kā Tramps. No ASV nevajag baidīties, tomēr apzinoties, ka liekulība, augstprātība un pakalpība nav cieņā ne aiz okeāna, ne Baltijas jūras krastos.