Valsts sektorā strādājošo pirktspējas palielināšanās šķita dabiska parādība, tiklīdz bija vērojami pirmie ekonomikas uzlabojumi un budžeta kasē ieplūda vairāk naudas. Tādējādi, lai arī daudziem tas šķiet absurds, vidējais darba samaksas pieaugums pēdējos divos trijos gados sasniedzis divciparu procentos mērāmu skaitli, turklāt brīdī, kad valsts ir iztikusi bez jūtamas cenu palielināšanās. Patlaban šķiet, ka šai tendencei varētu būt turpinājums. Vismaz attiecībā uz lēnu dzīves dārdzības pieaugumu. Jūnijā gada inflācijas rādītājs Latvijā sasniedza 0,6%, kas ir divtik mazāk nekā maijā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Lēns patēriņa cenu pieaugums bieži vien norāda uz zemu patērētāju aktivitāti, lēnu naudas apriti un var liecināt par krīzes pazīmēm ekonomikā. Tomēr diezin vai to var saistīt ar pašreizējo ekonomisko situāciju Latvijā, jo tieši segmenti, kuri norāda uz publikas maksātspēju, atrodas starp tiem, kuros cenu izaugsmes temps ir visstraujākais. Uzskatāms piemērs ir restorānu un viesnīcu bizness, kurā jūnijā fiksētais cenu pieauguma temps gada izteiksmē ir pieckārt augstāks par kopējo inflācijas rādītāju valstī.
Fakts, ka kopējais patēriņa cenu pieaugums valstī saglabājas lēns, ir saistīts ar norisēm pasaules preču biržās, kur pēc dramatiskā lēciena tā dēvētajos treknajos gados un šīs desmitgades sākumā cenas ievērojami atkāpušās no sasniegtajām virsotnēm, pozitīvi atsaucoties arī uz ražošanas pašizmaksu. Turklāt pēdējie notikumi, kas saistīti ar Grieķiju un finanšu tirgus nedienām Ķīnā, preču biržās spieduši cenas lejup. Piemēram, Ziemeļjūras jēlnaftas Brentcena pirmajās trijās nedēļas dienās bija zaudējusi apmēram 6%, un patlaban nav redzami nekādi būtiski iemesli, lai melnā zelta cenas lejupslīde apstātos, jo tirgus vairs īsti nereaģē uz tādiem faktoriem kā islāma radikāļu aktivizēšanās un no tā izrietošajiem spriedumiem par varbūtējiem naftas piegāžu traucējumiem. Tas savukārt ir signāls, ka degvielas cenas Latvijā atsāks lejupslīdi, turklāt atšķirībā no daudzām citām šī apkures sezona, visticamāk, nesāksies ar siltumenerģijas tarifu paaugstinājumu, drīzāk gan pretēji. Cena, kādu maksājam par gāzi, seko līdzi pasaules naftas tirgus norisēm, tāpēc šobrīd pastāv iespēja ievērojami ietaupīt uz apkures rēķiniem. Tas savukārt ļauj vairāk tērēt kam citam, palielinot arī kopējo tautsaimniecības izaugsmi. Vienīgais, kas šo visnotaļ patīkamo situāciju var izjaukt, ir iespējamība, ka pašreizējās nepatikšanas, kuras patlaban piedzīvo globālie finanšu tirgi, pārsviežas uz reālo ekonomiku, un šādā gadījumā zema inflācija vai pat deflācija var būt komplektā ar labklājības līmeņa samazināšanos.