Čekas maisu simbolisms

Visupirms prezidenta viedoklis ir būtisks tādēļ, ka lielā mērā tieši viņš var izšķirt vēsturiski ilgi muļļātā jautājuma likteni. Ja Saeima attiecīgo likumprojektu akceptēs galīgajā lasījumā, tieši prezidentam būs jālemj par tā izsludināšanu. Tieši šī iemesla dēļ politiskā kombinācija čekas maisu jautājumā kļūst īpaši interesanta.

Otrkārt, šī ir tā retā reize, kad Valsts prezidenta oficiāls viedoklis ir pretrunā ar Drošības policijas un Satversmes Aizsardzības biroja vadītāju arī pagājušajā nedēļā paustajām bažām par maisu satura saistību ar valsts drošības apdraudējumu.

Lai kādas būtu detaļas un lai kas var būt pazudis visu iesaistīto politiskajā retorikā, citādi kā neuzticību abu dienestu vadībai prezidenta klaji pretējo viedokli ir grūti uztvert.

Un, treškārt, tieši valsts augstākās amatpersonas nostāja pirms izšķirošā balsojuma ir simboliski būtiska, jo pirms vairāk nekā desmit gadiem Latvija bija tuvu vēsturiskajam publiskošanas lēmumam, kad to mēģināja 8. Saeima, bet toreizējā Valsts pirmā persona Vaira Vīķe-Freiberga izmantoja savas veto tiesības un neļāva maisu saturam nonākt atklātībā.

Čekas maisu publiskošana ar zinātniskiem komentāriem vai bez, ar tādām vai šādām detaļām nemainīs pēc būtības neko. Pensijas Latvijā nekļūs lielākas, veselības aprūpes un izglītības sistēmas pašas nesakārtosies, tāpat uzņēmumi kā uz burvja mājiena nekļūs konkurētspējīgāki. Dzīve turpināsies, cilvēki dzims un mirs, taču rēķini ar pagātni būs nokārtoti. Jā, maisu jautājums šobrīd ir politiķu priekšvēlēšanu praida sastāvdaļa. Lai nu tā ir, ja vien tas virza jautājumu uz priekšu. Maisu satura publiskošana jebkurā tā formā ir iztrūkstošais mūsu vēstures elements, lai nedzīvotu pagātnē, bet droši skatītos nākotnē un veidotu notikumu vēsturisko kontekstu. Drošībnieki lai rūpējas par iedzīvotāju drošību, vēsturiski lielus lēmumus viņi nepieņems – tas jādara politiķiem.

Maisu publiskošanu uztveru kā dziļi simbolisku, viss pārējais – maznozīmīgas detaļas. Un nešaubos, ka vairāk nekā 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvijas sabiedrība ir gana nobriedusi, lai to saturu, pat daļēju saturu, uztvertu pietiekami adekvāti. Mūsu valsts vēsture ir pārāk traģiska, lai atļautos šo jautājumu neatrisināt šodien un tagad.