Krustiņš: Ar avīzi vairs valdību nosist nevar

Šodien var?Nē. Nu jau vairs nevar.Kad iesākās "vairs nevar"?Redziet, jāsāk skatīties no tā brīža, kad avīzes… Man ļoti rūgti to teikt… Sākušas runāt ļoti daudz pareizību. Ļoti labi. Tikai, vai kāds klausās un lasa. Ja politiķiem pajautās, viņi teiks - mēs taču nelasām avīzes, priekš tam mums ir avīžu lasītājs. Kur nu vēl par izlasītā apdomāšanu.Agrāk respektēja?Agrāk bija lielāks respekts. Tagad ar žurnālistiem arī visādi izdarās. Agrāk žurnālisti tomēr bija asāki. Es, kad rakstīju, biju riebīgāks.Man jau šķiet jautājumi gana asi. Televīzijā pratina gan viens pret vienu, gan trīs pret vienu, gan…Tā ir tāda amerikāniska stila rupjība, kas vairāk ļaunuma nodara pašiem medijiem. Kad tā dara, tad tas beigās izraisa, piemēram, visa tā pūļa uzbrukumu Dimantam. Pret cilvēkiem jābūt asam, bet ne izaicinošam. Es esmu dzirdējis jaunākos kolēģus sakām - mēs mācāmies no amerikāņiem, mums bija amerikāņu lektors, un tas pastāstīja, ka jājautā asi, jājautā vienu un to pašu piecdesmit reižu. Mēs no viņiem mācāmies, atdarinām. Nu, piemēram, nāk vēlēšanas. Galvenais - kādu mēslu atrast. Politiskā būtība neinteresē. Atrod kādu mēsliņu, kādu interesantu gadījumu, kurš, «šķiet», publikai būs interesants. Tieši pēdiņās, jo uzskata, ka publika ir tāda. Tie nav asi, bet uzspēlēti jautājumi. Asums rodas, ja uzdod politiskus jautājumus - kādēļ tu tā vai citādi rīkojies vai nerīkojies politiskā līmenī? Bet tā vietā - kādēļ jūs braucāt ātri ar auto?Ar drukāto presi pašlaik neiet pārāk labi. Taisām visas avīzes ciet un izplešam interneta portālus!Redziet, drukātās preses ēra nebūt nav beigusies. Tad jau tā daudzviet būtu beigusies ātrāk nekā pie mums, bet tas tā nav noticis. Grāmatas joprojām eksistē, grāmatas pārdod. Dzirdu vaimanas - ak, ak, tā labā grāmata trīsdesmit eiro. Tad ir laikam, kas pērk. Arī presei, ja vien žurnālisti pratīs strādāt, nebūs beigas. Portāli, esiet tik laipni… Avīzēs var vienmēr paskatīties un citēt, bet portālos, atvainojiet, es nekā nezinu. Kādēļ man jārakņājas pa kādu arhīvu, ja man ir avīze un es visu tur skaidri redzu - tādā datumā Kolāts intervēja Krustiņu, publicēts tad un tad… Drukātā prese pastāvēs vēl ilgi, ilgi. Ja ir patērētāji grāmatām, kādēļ lai tie nebūtu avīzēm? Ne visi cilvēki pieradīs un dzīvos interneta pasaulē. Vai tad Rietumos, kur tehnoloģiju progress nāca ātrāk nekā mums, vai tur ir iznīkušas grāmatas? Nav. Es ticu, ka nekas nav pagalam un beigas drukātās preses dārziņā.Par žurnālistiem.Slikti ir ar žurnālistiem, jo viņu par daudz. Ja ir ļoti daudz, tad krītas kvalitāte. Un tad nāk tādi, par kuru latviešu valodu man ļoti bail. Pirmkārt, klišejas - spēlētāji, scenāriji, viennozīmīgi, neoficiāla informācija un vēl virkne vārdu, kas jau kļuvuši kā tādas plastmasas drumslas.Es domāju, ka redaktoru kungiem, ja viņi kaut mazliet ko saprot, jāizvēlas labākos, un viss. Es skatos, tie, kas negribēja vai neprata būt žurnālistikā, ir ārkārtīgi feini sabiedrisko attiecību speciālisti. Tie nu ir pie katras kurpnieka darbnīcas.Kur ir preses brīvības robeža?Es pat nevaru iedomāties… Ja prese ir prese un nav kaut kāda lamāšanās vieta, tad kāda viņai var būt robeža.Hrestomātiskais gadījums ar Muhameda karikatūrām…Es to nepublicētu tā iemesla dēļ, ka cienīsim Muhamedu tāpat kā Jēzu Kristu.Teicāt, ka robežu nav, izņemot to lamāšanos. Tātad tomēr ir kaut kāda robeža?Mēs katrs pats sev novelkam robežu. Turklāt ir ne tikai redaktora, bet arī skatītāju robeža.Krustiņa kungs, Preses likums ir viens no visvecākajiem likumiem Latvijā. Tas nebūtu jāmaina līdzi laikam?Viena no likuma funkcijām būtu tieši preses izdzīvošana. Sakiet, ko gribat, prese tomēr ir viena no valsts kultūras pazīmēm un sastāvdaļām. Tieši drukātā prese. Tā ir kultūras sastāvdaļa, par ko, iespējams, runājam pārāk maz. Varbūt prese ir arī dzeltena, bet kultūra taču arī dažāda. Saglabāt drukāto presi nozīmē saglabāt domas kvalitāti. Jūs avīzē tomēr nemuldēsiet kā kādā televīzijā, bet apdomāsiet katru vārdu.Ko tad mēs reāli varētu darīt?Valsts to lietu var padarīt lētāku. Pat bez tiešām naudas došanām. Piegāde, nodokļi un līdzīgas lietas. Ja vēlamies palīdzēt cilvēku trūcīgākajai daļai, tad, lūk, avīze nav produkts bagātiem cilvēkiem.Visu sarunu ar Voldemāru Krustiņu lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 30.jūlija, numurā!**