Dzīvā pacientu rinda uz pierakstu pie speciālistiem Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā vienā mirklī radīja iespaidu, ka visa veselības aprūpes sistēma brūk un jūk. Masu psihoze, kas pārņēma lielu daļu sabiedrības gan saistībā ar to, ka uz iepriekšējo pierakstu daudz gribētāju, gan ziņu, ka ārstniecības iestādēm līgumi par valsts finansējumu vien uz dažiem mēnešiem, un arī nozares ministra izteikumiem, ka turpmāk būs nepieciešams lielāks pamatojums nosūtīšanai pie speciālista, pat atgādināja drudžaino sāls, ziepju, miltu un daudzu citu produktu izpirkšanu veikalos padomju laikā - nākotnes krājumiem, jo paklīdušas runas, ka būs deficīts. Bet tas tikai nozīmē, ka tie, kam tiešām attiecīgais produkts vai pakalpojums nepieciešams jau vistuvākajā laikā, pie tā netiek.
Situāciju izdevās daudzmaz noregulēt, "atverot" pierakstīšanos ilgākā termiņā, taču, kā norāda nozarē strādājošie, tas arī vien tāds ielāps, jo liela daļa to, kas pierakstījušies tālu uz priekšu, pie speciālista nemaz neatnāk - pat īpaši sazvanīti, lai atgādinātu. Jo daudzi drošības pēc piesakās pie speciālistiem vairākās ārstniecības iestādēs vienlaikus, tā vēl vairāk uzaudzējot statistiku par kopīgo pieprasījumu.
Vēlot to labāko gan nozarē strādājošajiem, gan tās pārvaldītājiem un arī pakalpojumu saņēmējiem, gribētos sagaidīt, ka turpmāk būtu mazāk iemeslu šādam neveselīgam satraukumam. Ir labi, ka ir iesāktas reformas arī šajā jomā, bet varbūt tās īstenotājiem būtu vērts pamācīties no kļūdām, kas Ķīļa laikā tika pieļautas Izglītības un zinātnes ministrijā, proti, pārmaiņas balstīt vispirms nozarē kārtīgi izdiskutētos, tad valdībā apstiprinātos attīstības plānos, kas "piesieti" finansējuma palielinājumam. Lai visiem skaidri "spēles noteikumi", kuros diskusijās ar šajā jomā ieinteresētajām pusēm savlaicīgi atklātas un novērstas visas vājās vietas. Lai politika tiek īstenota nevis ugunsgrēka dzēšanas, bet "soli pa solim" režīmā, skaidri visiem zinot arī pieejamos resursus. Otra lieta - ir nepieciešams nodefinēt attīstības vīziju nozarei, iecērtot kā akmenī, kā augs medicīnas darbinieku algas, kā tiks sakārtoti nevienlīdzīgie pakalpojumu tarifi, kāda būs privāto un valsts veselības aprūpes iestāžu loma kopīgajā sistēmā. No tā lielā mērā atkarīgas gan investīcijas modernizācijā, gan arī jauno speciālistu izvēle par labu darbam Latvijā vai ārzemēs. Un, protams, ministram, citām nozares augstākajām amatpersonām ir vēl daudz vairāk jārunā ar sabiedrību, informējot, skaidrojot to, kas sagaidāms.