No vienas puses, labi, jo šova elementu Latvijas politikā jau tā ir par daudz. No otras - ir naivi cerēt, ka laika gaitā viss sakārtosies pats no sevis vai ka visi asumi tiks nolīdzināti aizkulišu sarunās, - publiski demonstrētām domstarpībām nepieciešams arī publisks atrisinājums. Tas šoreiz izpalika, atstājot atliktā sprādziena iespaidu.
Partijas piedāvātais simtgades plāns uz iekšējās nesakārtotības fona izskatās kā kārtējā vēlētāju uzpirkšana ar solījumiem. Pēc principa: neskatieties mūsu darbos, klausieties mūsu vārdos. Jo veicamo darbu saraksts ir laba lieta vien tad, ja cilvēkiem ir ticība, ka tas tiks īstenots. Bet, kāda ir mūsu pieredze ar Vienotības solījumiem izbeigt iekšējos kašķus, respektēt ētikas principus, īstenot solīto, tostarp mazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi, pārtraukt nemitīgu likumu grozīšanu (spilgtākais piemērs šajā ziņā - regulējumi, kas skar mikrouzņēmumus), īstenot izglītības reformu utt.? Bēdīga un uzticību tālākiem solījumiem neraisoša.
Sandra Kalniete izteikusies, ka Vienotības likstu pamatā ir biedriem ļautā lielā brīvība, kam īsti nevar piekrist, jo brīvība pati par sevi vēl nerada pamatu iekšējiem konfliktiem. Problēma drīzāk ir tā, ka šai partijai nav ideoloģiskā kodola, kas to saturētu. Savulaik tā vietā bija naids pret iepriekš pie varas esošajiem, bet tagad, kad paši pie varas, tos kopā satur vien šī... būšana pie varas. Bet, ja konflikts pret kādu ir likts šīs organizācijas - lietosim Vienotības ģenerālsekretāra Arta Kampara terminu - "ģenētiskajā kodā", tas nekur nezūd, vien maina fokusējumu no ārējām uz iekšējām attiecībām. Līdz ar to, ja Vienotība grib pastāvēt arī pēc valsts simtgades, jāsāk ne ar kārtējiem solījumiem, bet ar sev būtisku vērtību un principu definēšanu, vienlaikus demonstrējot arī spēju to respektēt.
Un vēl. Ja viena no problēmām, kas plosa partiju, ir plaisa starp tās pārstāvjiem Saeimā un valdībā, jāņem vērā, ka četri no pieciem Vienotības pārstāvjiem valdībā (ieskaitot premjeri) partijai piesaistīti līdz ar amata piedāvājumu. Varbūt vērts ko mainīt personālpolitikā?