Gan par Rīgas pils jauno atslēgu turētāju, gan par izmaiņām valdības mājā. Tam, ka tādas būs, šobrīd ir liela piepildīšanās iespēja, lai neteiktu, ka tas ir puslīdz skaidrs.
Šo pārdomu mērķis nav spekulēt par to, vai par prezidentu kļūs kāds no šobrīd izvirzītajiem, kurš par ko nobalsos vai kurš ko ir politiski ietirgojis par savām atbalsta balsīm tam vai citam kandidātam. Sešas dienas līdz maģiskajam vēlēšanu datumam ir vesela mūžība. Šo dienu laikā situācija, salīdzinot ar pašreizējo, var apgriezties kājām gaisā.
Turpinājumā pāris sentences par pašu procesu un plaši piesauktajiem zelta akcionāriem prezidenta ievēlēšanas gaidās.
Pirmām kārtām uzreiz jāsaka, runas par tā dēvēto zelta akciju šķiet ērmīgas un aplamas. Lai kādā akciju sabiedrībā sāktu vispār runāt par zelta akciju turētāju, ir jābūt akcionāru kodolam, kuram tās ir akūti nepieciešamas. Arī politikā mēdz būt līdzīgas situācijas, taču šī pēc tādas neizskatās.
Gan aizkulisēs, gan publiskajā telpā par vienu no galvenajiem tā sauktās zelta akcijas spekulantiem ir kļuvis Ainārs Šlesers. Tas pats Šlesers, kurš Saeimā varēja nebūt, ja Ekonomisko lietu tiesa pārsteidzošā rekordtempā neiztiesātu un vēlāk neattaisnotu visus otrajā digitālās televīzijas krimināllietā apsūdzētos. Atcerēsimies, ka savu atgriešanos politikā Šlesers sasaistīja tieši ar šo krimināllietu un plānoti sekmīgo cīņu pret «šo» varu, tostarp arī tiesā. Tas pats Šlesers, kuram gan priekšvēlēšanu kampaņa, gan attiecīgi pašreizējā retorika ir tiešumā, primitīvismā un blefā betonēta. Jau pašā sākumā īpatns šķita Šlesera atbalsts kandidātam Uldim Pīlēnam, kurš vēlāk organiski apauga ar nosacījumu gāzt Kariņa valdību. Tas pats Šlesers, kurš šobrīd ir otrās instances iztiesāšanas gaidās. Attiecīgi nedomāju, ka viņam īsti ir ko celt galdā politiskajā tirdziņā. Pat sevi kā partijas premjera amata kandidātu.
Jā, iespējams, ir vēlme izspēlēt līdzīgu meistarstiķi, kā savulaik politiskie priekšgājēji izspēlēja ar Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanu, kad, sabloķējoties opozīcijā esošajai Tautas partijai ar sociķiem, Vīķe-Freiberga tika ievēlēta un jaņos atstāts Latvijas ceļš. Taču nedomāju, ka pie pašreizējām personālijām un apstākļiem kaut kas tāds ir iespējams. Pirmkārt, ir cita ģeopolitiskā situācija, otrkārt, krietni vairāk sarkano līniju, kas balstās politiskā procesa vēsturiskajā atmiņā.
Tāpat par zelta akcijas turētājiem tiek piesaukta ZZS, kuras vizīte pie prezidenta kandidāta Edgara Rinkēviča plaši apskatīta publiskajā telpā. Arī viņu gadījumā nedomāju, ka viss ir tik vienkārši. ZZS ir savi mājasdarbi, nosacījumi, lai viņi par zelta akcijas turētājiem kļūtu. Ja gribat – tā ir pašas ZZS izvēle, vai izmantot iespēju tikt pie šīs zelta akcijas. Šī izvēle var nebūt vienkārša – atteikties no sava premjera amata kandidāta Aivara Lemberga, kas bija viens no galvenajiem iemesliem iekļūšanai Saeimā, iegūt zelta akciju vai sēdēt opozīcijā. Un kas tad galu galā tu vairs esi par zelta akcijas turētāju, ja tevi kāds ir piespiedis par tādu kļūt ar saviem nosacījumiem.
Ja nu kādam ļoti gribas runāt par zelta akcijām, tad vistuvāk to jēgai ir Apvienotais saraksts (AS). Tas pats AS, kurš acīmredzami ir pietiekami elastīgs dažādiem neordināriem risinājumiem, turklāt, ja vēl atceramies AS noteiktas daļas vēsturisko izcelsmi, tad aina kļūst pavisam interesanta. Un šeit jau vairs nav runas par zelta akcijām, šeit ir runa par potenciālu varas centru ar teju 30 balsīm parlamentā. Šeit es domāju daļas AS sabloķēšanos ar daļu ZZS.
Šobrīd, nofiksējot gan publiski izskanējušās, gan kuluāru informācijas drumslas, teikšu tā – iespējamība, ka jaunais Valsts prezidents tiks ievēlēts 31. maijā, ir visnotaļ liela. Un šobrīd galīgi neizskatās, ka ar "zelta akcionāru" šantāžas palīdzību. Šīs būs otrās vēlēšanas, kurās nākamo Latvijas prezidentu ievēlēs atklāti, un tas pilnīgi noteikti mazina, taču neizslēdz negaidītus pārsteigumus