Sauka: Vajag radīt biznesa sākšanai labvēlīgu vidi

Jūsu pētījums rāda, ka ēnu ekonomika būvniecībā Latvijā ir ievērojami lielāka nekā Lietuvā un Igaunijā. Kā tas skaidrojams? 

Tas, ka būvniecībā kopumā ēnu ekonomikas līmenis ir augstāks nekā citās nozarēs, ir viegli izskaidrojams un ir saistīts ar būvniecības specifiku. Te jāmin divi iemesli. Pirmkārt, būvniecība nav piesaistīta vienai teritorijai, darbi norit no projekta uz projektu dažādās vietās, un eksperti atzīst, ka šādos apstākļos negodīgiem cilvēkiem ir vieglāk krāpties. Otrkārt, ir gara apakšuzņēmēju ķēde, nav tikai viens ģenerāluzņēmējs un viens apakšuzņēmējs, līdz ar to visai būvniecības procesā iesaistīto darbību ķēdei izsekot ir sarežģīti. Jāuzsver arī tas, ka ēnu ekonomikai būvniecībā ir vairākas būtiskas komponentes – viena no tām ir aplokšņu algas, otra ir neuzrādītie ienākumi. Trešā komponente, kas var nākt klāt nākotnē, ir neuzrādītie darbinieki. Jāatceras, ka aplokšņu algas bieži saistītas ar skaidrās naudas apgrozību. Igaunijā ir nulles procentu likme uzņēmumu ienākuma nodoklim (UIN) reinvestētajai peļņai, un līdz ar to Igaunijas uzņēmumiem nav jēgas krāpties tā, kā Latvijā, kad ņem ārā no uzņēmuma lielas naudas summas dividendēs un iegūst skaidru naudu, ko izmaksā aplokšņu algās. Šis faktors varētu izskaidrot, kāpēc ēnu apjoms būvniecībā Igaunijā ir ievērojami mazāks nekā Latvijā.

Kā ar Lietuvu?

Jāatzīst, man nav konkrētas atbildes. Turklāt intuitīvi nešķiet, ka ēnu ekonomika Lietuvā ir mazāka nekā Latvijā. Tomēr tas, ka ēnu ekonomikas apjoms Lietuvā ir mazāks nekā Latvijā, mūsu, Rīgas Ekonomikas augstskolas, pētījumā parādās gadu no gada. Jāteic, ka Igaunijas pārstāvji ar mums vairāk sadarbojas mūsu pētījumu veikšanas gaitā, Lietuvas pārstāvji sadarbojas negribīgāk un uzsver, ka Lietuvā ir savi vietējie pētnieki. Jāņem arī vērā, ka ēnu ekonomika vispār nav izpētāma ļoti precīzi, mēs varam runāt tikai par to, ka redzam tendences.

Vēl viens pārsteidzošs fakts jūsu pētījumā ir tas, ka no Latvijas reģioniem ar augstāku ēnu ekonomiku izceļas Kurzeme, nevis Latgale, kas tiek uzskatīta par ekonomiski vissarežģītāko reģionu.

Lai tie cilvēki, kuri Latgali uzskata par ekonomiski stagnējošu reģionu, aizbrauc un paskatās – Rēzeknē un Daugavpilī, kā arī kopumā Latgalē ir ļoti daudz veiksmīgas attīstības piemēru gan saistībā ar izglītības jomu, gan lauku tūrismu un citām nozarēm. Protams, melnā ekonomika saistībā ar atrašanos pie Eiropas Savienības ārējās robežas tur ir, bet es uzskatu, ka realitātē Latgale nemaz nav tik stagnējošs reģions, kā izskatās statistikā. Savukārt Kurzemē, tāpat kā Rīgā un Pierīgā, ir koncentrēti daudzi jauni, mazi uzņēmumi, kuros statistiski pēc būtības ir vairāk ēnu ekonomikas. 

Kas raksturo uzņēmumus, kuriem ir vislielākais risks atrasties pelēkajā sektorā? 

Es nevēlos iet Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pēdās un zīmēt nodokļu nemaksātāja portretu. Tas ir jautri komunikācijai, bet šis ir nopietns temats, kas attiecas uz naudu, kura iet garām valsts budžetam, tāpēc negribu par to jokot. Mēs redzam pētījumā, ka ir jomas, to vidū jau pieminētā būvniecība, kā arī mazumtirdzniecība, kurās ēnu ekonomika ir spēcīgāk izteikta. Redzam arī to, ka jaunākos un mazākos uzņēmumos ēnu ekonomika ir vairāk izteikta nekā jau ilgāku laiku strādājošos un lielākos uzņēmumos. Te gan jārunā arī par to, kāds nodokļu režīms tiek piemērots jaundibinātiem uzņēmumiem. Politikas veidotājiem jādomā par vieglu un vienkāršu nodokļa režīmu cilvēkiem, kuri ir gatavi sākt savu biznesu. Mikrouzņēmumu nodokļu (MUN) režīms, par ko daudz diskutēts, pats par sevi ir ļoti laba iniciatīva, tikai tā tika ne pārāk pārdomāti ieviesta. MUN režīmu nevajadzēja ieviest tādā veidā, kādā tas tika darīts, un, ja reiz MUN režīms bija ieviests, to nevajadzēja mainīt. Es gribu uzsvērt, ka nevajag spiest mazam uzņēmumam maksāt tādu nodokļu apjomu, par kuru ir skaidrs – jauns, mazs uzņēmums šādu nodokļu apjomu nemaksās –, bet vajag nodrošināt tādu vidi, lai jaundibinātam uzņēmumam nevajadzētu pārkāpt kādus nosacījumus. Respektīvi, vajag radīt maksimāli labvēlīgu vidi biznesa sākšanai, nenoslogojot jaunos uzņēmumus ar pārmērīgi augstiem nodokļiem un pārmērīgi lielu birokrātijas slogu! Tas patiešām ir svarīgi, un par to runā ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs.  

Jūsu pētījums parāda, ka pērn samazinājusies apmierinātība ar VID darbu. Kā tas skaidrojams?

Ja mēs veiktu mediju monitoringu par to, kādā kontekstā pērn minēts VID, tur nebūtu daudz pozitīvā, tieši pretēji – bijis ļoti daudz VID kritikas, arī no Finanšu ministrijas (FM). Pelnīti vai nepelnīti – ne man par to spriest – tika pelta iepriekšējā VID vadītāja, kura bija spiesta no amata aiziet. Tad VID ilgstoši strādāja bez ģenerāldirektora. Tas viss neradīja pozitīvu VID tēlu. Ir svarīgi saprast, ka, pirmkārt, nevienai valstij nav izdevīgs vājš VID un Latvija nav izņēmums, otrkārt, VID tikai ar saviem spēkiem nekad un nevienā valstī nevar mazināt ēnu ekonomiku.  Bieži man uzdod jautājumu: «Kas ir galvenā ar ēnu ekonomiku saistītā problēma?» Atbilde ir, ka galvenā problēma ir tā, ka ēnu ekonomika ir komplicēta. VID strādā likumdošanas rāmī. VID neveido nodokļu politiku, bet tikai nodokļus iekasē. Nav pareizi prasīt atbildību par nodokļu politiku vienīgi no VID – nodokļu iekasētāja. Taču VID tika padarīts par grēkāzi, un var diskutēt, vai tas bija pelnīti vai nepelnīti. Turklāt esmu pārliecināts, ka kritikas vilnis, kas vēlās pār VID, ne īpaši uzlaboja, ne īpaši pasliktināja reālo VID darbu, dienests strādāja tāpat, kā bija strādājis iepriekš. Iespējams, jaunā VID ģenerāldirektore Ilze Cīrule tiešām ieviesīs jaunas vēsmas. Mēs jau redzam pārmaiņas komunikācijā, un tas ir labi. Taču 2016. gadā vēl pārmaiņas nebija vērojamas.

Nodokļu maksātāju attieksmi pret VID gan veido arī konkrēta personiskā pieredze, kas rodas, piemēram, sazinoties ar VID konsultantiem.

Te jāņem vērā – VID ir milzīgs dienests ar daudziem darbiniekiem, gluži tāpat kā, piemēram, Maxima un Rimi ir milzīgi uzņēmumi. Protams, es varu veidot savu attieksmi pret lielu tirdzniecības uzņēmumu, pamatojoties uz to, kā ar mani konkrētā veikalā runā kāds pārdevējs, tad iet pie uzņēmuma vadības un teikt: "Jūsu uzņēmums ir ļoti labs" vai arī "Jūsu uzņēmums ir ļoti slikts". Turklāt agrāk vai vēlāk man kā pircējam gadīsies satikt kādu nogurušu pārdevēju, kas nebūs īpaši laipns, vai arī man pašam gadīsies veikalā iepirkties, esot nogurušam, un man liksies, ka pārdevējs uz mani ne tā paskatās. Ar to jārēķinās ikvienā darbā, kas saistīts ar klientu apkalpošanu. Protams, ir ļoti daudz piemēru, ka VID uzņēmēju ieskatā rīkojies tiešām neadekvāti. Protams, viss VID darbā nenotiek perfekti, taču es gribu uzsvērt – ja kāds kritizē VID, tad tai nevajadzētu būt pāraugošajai organizācijai. 

Jūs runājat par FM?

Jā, pārraugošajai organizācijai vajadzētu VID pilnībā atbalstīt. Nav runa par to, ka nevajag atzīt VID pieļautās kļūdas, bet komunikācijai vajadzētu būt citādai. Tiesa gan, te vērojamas pārmaiņas pozitīvā virzienā.

Visu interviju lasiet ceturtdienas, 18.maija laikrakstā Diena!