Jūs šā gada sākumā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, kur tika klāstīts, cik daudz paveikts iekļaujošās izglītības jomā, teicāt skarbus vārdus: "Mūsu rīcībā ir vairāk kapeņu stāstiņu nekā pozitīvās prakses piemēru. Ik dienu saņemu zvanus no skolu direktoriem, kuri vēlas uzzināt, kā tikt vaļā no kāda bērna ar īpašām vajadzībām." Varat arī tagad parakstīties zem šiem vārdiem?
Nekas jau nav mainījies. Šodien visu rīta pusi pavadīju sarunās ar pedagogiem un pedagogu palīgiem par tādiem gadījumiem. Patiesībā liela daļa darbalaika paiet, uzklausot un meklējot risinājumus. Diemžēl izglītības sistēma ir smagnēja. Lai tajā ko mainītu, nereti paiet ilgs laiks. Taču bērni nevar gaidīt, ik stunda ir svarīga.
Vai tomēr pa šiem gadiem, kopš vadāt asociāciju, ir jūtamas kaut nelielas pozitīvas izmaiņas?
Raksturošu to ar vienu vārdu – spriedze. Tā pieaug gan vecākos, gan izglītības iestāžu vadītājos un personālā. Un te neiet runa par to, iekļaut vai neiekļaut bērnus, bet gan par to, ka joprojām nav vadlīniju, metodisko materiālu un individuālo plānu paraugu. Ir tikai mazi informācijas fragmenti. Ja tos pašus ierēdņus mēs ar šiem fragmentiem nosūtītu uz skolu, tad jau trešajā dienā viņi attaptu, ka ar to ir gana par maz, lai nopietni strādātu šajā jomā.
Tajā pašā laikā no 15 miljoniem eiro, kas atvēlēti jaunā mācību satura izstrādei, divi miljoni tika novirzīti speciālajai izglītībai.
Tas ir ļoti interesants jautājums. Gribētos redzēt, kur šī summa ir aizgājusi. Tā tiešām ir liela, bet līdz šim tās klātbūtne nozarē nav jūtama.
Taču šādu bērnu skaits, kam nepieciešams papildu atbalsts un īpaša pieeja, nesamazinās. Tātad nevaram teikt – ak, tā nu reiz nav problēma!
Šādu bērnu ar speciālām vajadzībām kopumā ir ap 10%. Un tas nav tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē. Gribu minēt Islandes pieredzi. Tur jauno mācību gadu sāk kā no jaunas lapas. Tas nozīmē, ka visiem bērniem tiek paredzēti atbalsta pasākumi. Ja tie nav nepieciešami, tie pakāpeniski tiek noņemti. Latvijā ir otrādi – te uz starta līnijas tiek nostādīti visi, tiek dots šāviens, visi sāk skriet. Un tad, redzot, ka viens pakrīt, citam vēl ir kāds cits misēklis, sākam domāt, ko ar viņiem darīt. Un pieņemam lēmumu nevis uzreiz, bet domājam desmit gadus.
Te laikam vietā ir minēt pedagoģiski medicīniskās komisijas, kas izpelnījušās kritiskus vārdus gan no vecāku, gan pedagogu puses. Kas šajā sistēmā būtu maināms? Vai vajadzētu pārņemt Igaunijas pieredzi, kurā ir desmit šādu centru, kur tiek sniegti šie pakalpojumi?
Ļoti šaubos, vai pedagoģiski medicīniskās komisijas ir labākais risinājums. Teikšu līdzībās: ja mēs ieejam pagrabā un tur redzam kartupeļu kaudzi, tad ko dos tas, ja to sadalām divās vai vairākās kaudzītēs? Varam pat salikt kastēs vai grozos. Tādai pārvietošanai nav jēgas, ja mums nav skaidrs, kāpēc un ko mēs darām ar tiem. Ja neko, tad šie kartupeļi pagrabā galu galā sapūs. Ar to es gribu teikt, ka nav jēgas izveidot vēl vienu institūciju, kas nodarbojas ar šķirošanu, nevis ar vecāku un pedagogu atbalsta stiprināšanu, mācību satura pilnveidi, īpašo bērnu karjeras iespēju paplašināšanu. Negribu noniecināt komisijā strādājošos – viņi nebūt nejūtas laimīgi par to, kas viņiem jādara.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 10. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!