Dažam tas varētu likties sīkums – galu galā, tieši ES nauda un sava daļa budžeta pīrāga visvairāk interesē pašmāju pilsoņus. Tomēr situācija nebūt nav tik vienkārša, un būtu maldīgi iedomāties, ka problēmas ar tiesiskumu ir vienīgi par Polijā un Ungārijā.
Paskaidrošu, kādēļ. Dažreiz mēdz uzskatīt, ka Eiropas Savienības maksājumi dalībvalstīm ir sava veida samaksa par piekļuvi šo valstu tirgiem un savdabīga "kompensācija" par aizbraukušajiem cilvēkiem. Šāds viedoklis ir aplams. Eiropas Savienības fondu pamatuzdevums ir veidot kopīgu Eiropas telpu ekonomikā, sociālajā jomā, zināšanās un prasmēs – tā, lai mēs varētu attīstīt savu kopīgo potenciālu kā Eiropa, ne tikai kā atsevišķas dalībvalstis. Tam ir vajadzīgi arī zināmi pamatnoteikumi, teiksim, datu aizsardzībai, pārtikas drošībai un vides aizsardzībai.
Politikā ES nekādu "Eiropas standartu" neuzspiež – Eiropas valstīm ir atšķirīgas konstitūcijas, vēlēšanu sistēmas, partiju sistēmas, pārvaldes institūcijas un tamlīdzīgi. Šī atšķirība ir acīmredzams fakts – demokrātija paredz iespējas katrai valstij patstāvīgi veidot savu politiku. Kā Eiropas Parlamenta deputāts es to vēroju ikdienā: lauvas tiesa Eiropas demokrātiskā procesa norisinās dalībvalstīs. Taču ir kāds “sanitārais minimums”, bez kura Eiropas Savienība nav iedomājama: tie ir elementāri demokrātijas un tiesiskuma principi, kuri likti tās pašos pamatos.
Vislabāk to saprast no pretējā: Eiropas Savienībā nekad nebūs pieņemama demokrātiskas opozīcijas un vārda brīvības apspiešana; tiesu politizācija; korupcija un valsts nozagšana, kā arī rīdīšana pret minoritātēm un nevalstiskajām organizācijām.
Un ES nebūtu jākavējas ne mirkli, lai ne tikai norādītu, ka šādas rīcības ir nepieņemamas, bet arī lai "neapbalvotu" šo principu pārkāpējus ar miljardiem no kopīgā kases.
Diemžēl arī demokrātiski ievēlētas valdības reizēm uzskata savādāk. Eiropā šodien ir gana daudz politiķu, kas zvejo balsis, stāstīdami, ka "liberālā un kosmopolītiskā Brisele" viņiem uzspiež kaut ko viņu suverēni nacionālai pārliecībai pretēju. Diemžēl realitātē šī “pārliecība” bieži izpaužas kā uzbrukumi neatkarīgiem medijiem, kā vēlme salikt “savus cilvēkus” tiesās un prokuratūrā, kā rīdīšana pret minoritātēm un plaša apmēra korupcija. Vēsturiski Eiropas Savienībai tolerances slieksnis pret šādām norisēm ir bijis samērā augsts – it īpaši gadījumos, kad attiecīgā valsts no kandidātvalsts jau ir kļuvusi par pilntiesīgu dalībvalsti. Tomēr visam ir savas robežas: ja ES fondi kādā dalībvalstī tiek izmantoti, lai paslepus ļautu iedzīvoties režīmam "pietuvinātajiem" lojālistiem un šādi stiprinātu attiecīgo vadoņu perspektīvas, tad arī pati Savienība de facto kļūst līdzvainīga antidemokrātiskās darbībās. Un pašsaprotami, ka Eiropas idejas entuziastiem tas ir nepieņemami. Tādēļ dalībvalstu piekļuve ES fondiem ir jāsaista ar zināmu pamatprincipu ievērošanu – protams, tikai kā pēdējo instrumentu, kad visas citas ietekmēšanas iespējas ir izsmeltas, lai mudinātu attiecīgo valdību atgriezties elementāros demokrātijas un tiesiskuma rāmjos.
Vienoties par šādām sankcijām ir grūti, un ne tikai tādēļ, ka konkrētās dalībvalstis tam nepiekrīt. Svarīgākais ir nošķirt valdības no valstīm un to pilsoņiem. Tas, ka kāda valdība politizē tiesas, nedrīkstētu būt par iemeslu, lai, teiksim, skolotāji šajā valstī nesaņemtu Eiropas atbalstu savai tālākizglītībai, vai slimnīcas nesaņemtu naudu ēku siltināšanai. No šādām kļūdām valdību autokrāti tikai iegūtu – sak’, Eiropa dara pāri mūsu pilsoņiem. Tāpat ir aplami reducēt šīs debates tikai uz konkrētajiem Polijas un Ungārijas gadījumiem – lai gan tieši šādu iespaidu vēlas radīt šo valstu vadītāji, pret kuriem šķietami personiskas nepatikas dēļ vēršas "sliktie eirokrāti". Patiesībā tā ir Eiropas kopīga problēma, un tai ir jāmeklē Eiropas līmeņa risinājums. Galu galā, Eiropā nav nekādu "ideālo" demokrātiju, kuras drīkstētu no augšējiem plauktiem pamācīt citus. Pēdējā laikā uzmanību ir piesaistījušas problēmas Čehijā, kur premjers – miljardieris Andrejs Babišs tiek turēts aizdomās par Eiropas naudas novirzīšanu savam lauksaimniecības holdingam. Savukārt Bulgārijas skaļo nemieru centrā ir Ahmeds Dogans, politikai tuvu stāvošs uzņēmējs, kura ietekme pār Bulgārijas drošības dienestiem ir radījusi sabiedriska sašutuma vilni. Ir maldīgi iedomāties, ka runa ir tikai par t.s. "jaunajām" dalībvalstīm jeb EU-13. Atcerēsimies Salvīni partijas Līga neformālos kontaktus ar Krievijas varai pietuvinātiem cilvēkiem partiju nelikumīgas finansēšanas nolūkā, līdzīgus ar Kremļa koruptīvo ietekmi saistītus incidentus arī Francijas un Austrijas politiskajās aprindās. Arī Latvija, ja atceramies dažādos oligarhu skandālus politiskās varas ļaunprātīgas izmantošanas un "valsts nozagšanas" sakarā, nebūt nav pasargāta no šādiem recidīviem.
Būtu patiesi dīvaini, ja Eiropas Savienība uz to visu nereaģētu un neizmantotu visu tās rīcībā esošo arsenālu, lai mudinātu valstis pieturēties pie eiropeiskas politikas pamatprincipiem – tai skaitā, arī caur naudas piešķīrumiem. Faktiski tā būtu pašiznīcība Eiropai – kļūstot tikai par tādu "kases lodziņu", pa kuru izdala valstu pārdalīto naudu, ļaujot ar to brīvi rīkoties ikkatram autoritāram populistam vai Kremļa rokaspuisim. Vienlaikus šodien ir jādara viss, lai padarītu šo procedūru objektīvu un brīvu no aizdomām par politisku ietekmi. Mēs, Eiropas Parlamenta liberālā spārna deputāti, esam rosinājuši izveidot mehānismu pastāvīgai regulārai Eiropas pamatvērtību ievērošanas pārraudzībai dalībvalstīs un pārkāpumu gadījumā nevis "sodīt ar eiro" finansējuma gala saņēmējus, bet gan bezatbildīgās valdības un ES projektu ieviešanu attiecīgajā valstī pārņemt tiešā Eiropas institūciju ziņā.
Lai arī Eiropadome nespēja vienoties par šādu mehānismu, sarunas ar Eiropas Parlamentu par budžeta ieviešanas principiem vēl ir priekšā un mēs neesam gatavi atkāpties no saviem principiem.