1990. gada 4. maija agrs rīts. Es dodos uz LPSR Augstāko Padomi, lai balsotu par Latvijas valsts neatkarību. Nezināju, vai vispār tikšu līdz tai ēkai, jo zināju, ka VDK bija pieņemts lēmums mani nošaut. Vēlāk gan vēl trīs reizes tika izdota jauna pavēle mani atšaut – par to, ka es trīs reizes organizēju I. Godmaņa šoka-terapijas valdības gāšanu. Par šīm pavēlēm mani savlaicīgi informēja Interpola virsnieks, par ko pats dabūja ciest. Kad veiksmīgi nokļuvu pie Sēžu zāles durvīm, tur iekšā bija biezs no svešiniekiem. Domāju – viss beidzies, tie ir čekisti, lai mūs arestētu. Burtiski fiziski lauzos tiem cauri, un tikai, kad nokļuvu savā balsošanas vietā, nomierinājos. Tie nepazīstamie, izskatās, pilnīgi pretēji – bezmaz mūs apsargā. Pēc tam izrādījās, ka tie patiešām bija čekisti, un deputāti droši varēja balsot par Deklarāciju (to TV raidījumā teica pats VDK vadītājs E. Johansons).
Kad sākās balsošana par Deklarāciju, es nezināju, kāds būs rezultāts, jo LTF bija tikai 86 biedri, starp kuriem bija arī dažāda ranga aģenti. Izšķiroši bija – kā balsos latviski runājošie komunisti?! Lai pieņemtu Deklarāciju, mums vajadzēja 134 balsis – nobalsoja 138 deputāti. Neticami! Kas bija noticis aizkulisēs?
Vēlāk izrādījās, ka es daudz ko nezināju. Proti, par izmainīto saturu Neatkarības atjaunošanas deklarācijas tekstā, ka neatkarības nebūs, bet būs pārejas periods, nezināju par komunistu un čekistu vienošanos par tautas īpašuma prihvatizāciju, par sen ieplānoto šoka terapiju tautai un tautsaimniecības deindustrializāciju, par zemnieku kā šķiras likvidēšanu saknē, par tautas atbrīvošanu no naudas uzkrājumiem, par VDK saglabāšanu u.tml. lietas. Nekā no tā nebija mūsu pieņemtajā LTF programmā, ar kuru mēs startējām vēlēšanās un tikām ievēlēti. Tas viss bija noticis t.s. “aizkulisēs”, un tauta tika piekrāpta.
Kas tad tāds sevišķs notika? 1990. gada 4. maijā jaunievēlēto Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) 16. sasaukuma Augstākās Padomes deputātu vairākums pasludināja, ka Latvijas PSR tiek pārdēvēta par Latvijas Republiku, bet LPSR AP tāpat sauksies LR Augstākā Padome. LPSR AP vadīja komunisti A. Gorbunovs un I. Daudišs. Jauno LR AP turpināja vadīt tie paši kristāldzidrie lielkomunisti – sekretāri. Bet tā, ko mēs Deklarācijā pasludinājām – tā savā būtībā bija “Latvijas Pagaidu Republika” jeb tautā iegājies arī nosaukums - “4. maija Republika”.
Latvijas PSR netika pārveidota par Latvijas Republiku, bet pārdēvēta par Latvijas Republiku, saglabājot visā pilnībā komunistiskās jeb sociālistiskās padomju varas likumu diktatūru, turklāt ar visu komunistisko apkalpi un VDK struktūru. Pēdējā turpināja strādāt pilniem apgriezieniem un griežas vēl tagad – katru dienu kāds čekists iekāpj TV ekrānā. Saku – Latvijas TV – ne jau Lieldienu salas TV ekrānā, kur pēc lustrācijas viņiem būtu jāatrodas.
4. maijā Sapnis par Brīvu Latviju netika realizēts, jo de facto saglabājās komunistiskā padomju vara un de iure Latvija palika bandītiskā teritoriālā formējuma – PSRS sastāvā. Mēs turpinājām paplašināt 15. sasaukuma AP pieņemto kursu uz “suverenitātes paplašināšanu”, tāpēc arī neviena nopietna valsts mūs starptautiski neatzina, to izdarīja pēc tam, kad 1991. gada 21. augustā mēs, 111 (de facto 97), AP deputāti pasludinājām Latviju kā jaunu neatkarīgu republiku.
Kas tad bija noticis ar solīto Neatkarības deklarāciju? Tā bija izmainīta. Lasiet paši – deklarācijas 6. pants skan šādi: “6. Uzskatīt par iespējamu pārejas periodā (mans izcēlums) piemērot Latvijas PSR Konstitūcijas normas un citus likumdošanas aktus, kas šī lēmuma pieņemšanas brīdī darbojas Latvijas teritorijā, ciktāl tie nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6.pantu.” Tādu himēru varēja uzrakstīt tikai komunisti un leviti. Galva no Latvijas konstitūcijas, rumpis no Staļina-Brežņeva konstitūcijas. Lūdzu, beidzot, pēc 35 gadiem, izlasiet šos četrus Satversmes pantus! Visi šie panti ir pārkāpti – tas nozīmē, ka situācija ir antikonstitucionāla. Latvija nav brīva republika, bet ir kirhenšteiniski ievilkta jaunā Savienībā, nav ne Kurzemes, ne Zemgales, ne Vidzemes, ne Latgales savās robežās un esībā, vēlēšanas notiek antikonstitucionāli – pēc partiju sarakstiem.
Kāds bija rezultāts? Rezultātā faktiski pasludinājām Latvijas Pagaidu Republiku, atšķirībā no Lietuvas, kura uzreiz aizgāja neatkarības ceļu.
Kas rakstīja Neatkarības atjaunošanas deklarāciju? Tā bija slepena grupa, nevis deputātu ievēlēta Redakcijas komisija. E.Levits tajā it kā neesot bijis, bet varbūt tieši otrādi, jo, kā gan tāds teksts varēja parādīties. Nezinu, bet skaidrs, ka šādu tekstu uz Maskavu saskaņot veda tie paši kristāldzidrie komunisti – ziņa laikrakstā “Padomju Jaunatne” 1990.gada 19. aprīlī: “A. Gorbunovs, V. E. Bresis, D. Īvāns un I. Bišers Maskavā tiekas ar M. Gorbačovu un informē viņu par Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu paredzamo pieņemšanu”.
Lūk, kur tas “suns aprakts”! Es un daudzi citi deputāti to uzzinājām no laikraksta, man tas bija šoks. Rezultāts bija redzams, piepildījās čekista Vilka (M. Vulfsona) vārdi, ka Latvijai neatkarību sasniegt tikpat ātri, kā Dullajam Daukam apvārsni. Bet juridiskais statuss jau netraucēja Dž. Šaha audzēkņiem visā bijušā PSRS teritorijā uzsākt prihvatizāciju un šoka terapiju. Ļaudis Rēzeknē stāstīja, ka ar lakatiņu mājuši ardievas, kad dārgās rūpnīcu iekārtas un naudu uz Maskavu veduši vagoniem.
Domājot, atceroties tā laika notikumus, smeldz sirds un iestājas bezcerība – visi sapņi dubļos. Mēs izcēlām valsti no viena Bund(a), bet daži to iegremdēja citā brūkošā Bund(ā), kurā Latvija ir visizlaupītākā, vismazāk attīstītā, zaudējusi gandrīz 1 miljonu cilvēku no 2,65 miljoniem.
Kāds iznīcības karš ir gājis pāri Latvijai?! Tas ir pat grūti aptverams – kā daži desmiti cilvēku, kuri sagrāba varu, varēja nest un nes tādu iznīcību un postu. Mēs redzam, ka viņiem nebija ne goda, ne prāta, ne sirdsapziņas. Piesmieta tauta – tāds ir mans verdikts pēc 35 gadiem! Domājot par Latvijas valsts neatkarību un pašnoteiktību, man nāk atmiņā V. Vainoviča romānā aprakstītais kuģis, kurš dodas uz Komunisma krastu bez kompasa. Kuģis nekad nepiestāja Neatkarības un Brīves krastā, tas visu laiku dreifēja okeāna viļņos, bet komisārs apkalpei visu laiku taisīja jaunas reformas un uzlika jaunus nodokļus. Tā arī Latvija – piesmieta un pazemota, vēl ir tikai ceļā uz Brīves ostu.
Dr. Valdis Šteins, LR AP deputāts. Komentārs par notiekošām runām “Ap un Par” t.s. “4.maija Republiku” un Neatkarības atjaunošanas deklarāciju.