Trešdien Saeimā ieplānota jūsu vadītās Ārlietu komisijas un Aizsardzības un iekšlietu komisijas rīkota diskusija par iespējām un lietderību Latvijai izstāties no Otavas konvencijas, kas aizliedz kājnieku mīnu izmantošanu. Tas saistīts ar plašu rezonansi visai pēkšņi ieguvušo ideju nomīnēt pierobežu ar Krieviju, tā bruņota konflikta gadījumā palielinot mūsu aizsardzības spējas. Diskusijas ir divas – par idejas juridiskajiem un militārās lietderības aspektiem. Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris Leonīds Kalniņš pirmdienas rītā intervijā sabiedriskajai televīzijai paziņoja, ka NBS izvērtējums ir negatīvs un tā Aizsardzības ministrijai nerekomendē šādu risinājumu. Aizsardzības ministrs Andris Sprūds (Progresīvie) iepriekš teica, ka paļausies uz NBS slēdzienu. Ko tālāk? Saeimas, kā izskatās, vairāk opozīcija tik un tā virzīs šo jautājumu?
Es nepiekristu, ka, neskatoties ne uz ko, virzu konvencijas denonsēšanu – absolūti nē. Tas, ko es uzskatu, kas ir absolūti nepieciešama ne tikai izpildvaras līmenī, bet arī lēmējvaras līmenī – plaša un padziļināta diskusija par šo jautājumu.
Pirmkārt, diskusija, ko šī konvencija pati par sevi iekļauj, ko atļauj, ko neatļauj. Jo redzam, ka ne tikai politiķiem, bet arī sabiedrībai ir pretrunīga izpratne. Tāpēc būtu labi novilkt skaidru līniju. Nekādas raķešu zinātnes tur nav – atļauts ir viss tas, kas nav aizliegts, un aizliegtas ir kājnieku mīnas, par attālināti vadāmām vai kādām citām mīnām nav runas. Tāpat nepastāv opcija konvenciju uz laiku apturēt, no tās var tikai izstāties.
Skaidrs, ka konvencija tika pieņemta,
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 23. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00