Ieilgusī tā saucamo "skaļo lietu" izskatīšana jau kļuvusi par savdabīgu Latvijas fenomenu, un aizvien vairāk rodas sajūta, ka nereti šādas lietas tiek virzītas tikai virzīšanas pēc – bez pietiekami kvalitatīvi sagatavotām apsūdzībām, ar apsūdzību maiņu un prokuratūras nevēlēšanos publiski atzīt pieļautās kļūdas. Viens no pirmajiem spilgtajiem piemēriem bija kādas valsts amatpersonas lieta, kurā pēc desmit gadu ilgas tiesvedības (apsūdzību cēla 1994. gadā, attaisnojošs spriedums stājās spēkā 2005. gadā) amatpersona tika atzīta par nevainīgu. Tiesa atzina, ka nav bijuši pietiekami savākti pierādījumi un pēc Augstākās tiesas sprieduma no valsts Tieslietu ministrijas personā viņam par labu tika piedzīta 10 000 latu liela morālā kaitējuma kompensācija. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) saistībā ar lietu neizskatīšanu saprātīgos termiņos vairākkārt piemērojusi morālā kaitējuma kompensācijas izmaksas iesniedzējiem. Tā kā ECT nesniedz vērtējumu par lietu faktiem, bet, balstoties uz dažādiem faktoriem vērtē procesa ilgumu kopumā, varam vien minēt, cik daudzās no šīm lietām tiesvedības ilgums bijis vistiešākajā veidā saistīts ar nekvalitatīvi sagatavotām, nepilnīgām apsūdzībām. Jāatzīmē, ka arī Valsts kontrole pērn, prezentējot Tieslietu audita rezultātus, secinājusi, ka taisnīga krimināltiesisko attiecību noregulējuma panākšana iespējami ātrā un efektīvā veidā ir atkarīga galvenokārt no pirmstiesas kriminālprocesa efektivitātes, kā arī valsts apsūdzības un tās uzturēšanas kvalitātes tiesā kopumā. Diemžēl joprojām ir iespaids, ka ar šo jautājumu risināšanu prokuratūra nesteidzas.
Kas maksā paraugprāvu konstruētājiem?
Runājot par garajiem lietu izskatīšanas termiņiem, jāmin vēl kāds aspekts – finansiālais. Kā zināms, tiesu sistēmu finansē no valsts budžeta, un līdz ar to likumsakarīgi rodas jautājums – cik ilgi sabiedrība būs gatava sponsorēt tādu gadiem ilgstošu lietu izskatīšanu, kurās prokuratūra nav pietiekami kvalitatīvi sagatavojusi apsūdzības un kuras, šķiet, tiek turpinātas tādēļ vien, lai turpinātu apsūdzību uzturēšanu un spodrinātu prokuroru mundiera godu?
No prokuratūras puses ne reizi vien nācies dzirdēt pārmetumus, ka lietu izskatīšana tiesā ievelkas aizstāvības vai lietas dalībnieku vainas dēļ. Tomēr, kā jau iepriekš minēts, tiesas skata to, ko tām ir atnesusi prokuratūra, tādēļ ir vērts paraudzīties, kā, jo īpaši “skaļajās lietās”, rīkojas paši valsts apsūdzības uzturētāji. Diemžēl ne reizi vien nācies vērot, ka pat lietās, kurās attaisnojošs spriedums ir acīmredzams, prokuratūra turpina uzturēt apsūdzību un pārsūdzēt katru attaisnojošo tiesas nolēmumu. Praksē tikpat kā nav sastopami gadījumi, kad prokurors būtu atteicies no apsūdzības lietas iztiesāšanas gaitā, un te nav runa par prokurora iekšējo pārliecību un labticīgo kļūdu attiecībā uz apsūdzētā vainīgumu, bet gan par nevēlēšanos atzīt savas kļūdas, pat ja tās ir acīmredzamas, un iespēju pārlikt “vainu” par attaisnojošo spriedumu uz tiesas pleciem.
Neapšaubāmi, sabiedrībā plašu rezonansi guvušo lietu pārlieku ilgajā izskatīšanā savu, nebūt ne mazu daļu ieņem arī tieslietu sistēmas PR mērķi un attiecīgi arī tas “cīnītāja” tēls, ko iesaistītajām pusēm šādu lietu gaitā iespējams radīt sabiedrības acīs. Proti, tiek izmantota iespēja konstruēt “paraugprāvas”, kurās prokuratūra nepagurdama darbojas meklējot, mainot vai uzrādot jaunas apsūdzības, savukārt tiesām tikmēr nākas strādāt dubultā, lai novērstu iespējamu prokuratūras pieļauto paviršību ietekmi uz lietu rezultātiem. Ir vēl kāda nianse – jo ilgāk šāda “paraugprāva” velkas, jo vairāk par to gadu gaitā mazinās sabiedrības interese un līdz ar to arī prokuratūras zaudējums, ja tāds ir, publiskajā telpā ir mazāk sāpīgs. Ir ļoti bēdīgi, ka šādās lietās apsūdzēto personu sagrautās dzīves un karjeras paliek vien kaut kur otrajā plānā un labākajā gadījumā rezultējas morālā kaitējuma izmaksā no valsts puses.
Apdraudējums tiesu varas autoritātei un autonomijai
Vēl viens iemesls "skaļo lietu" skatīšanas termiņu neadekvātajai ieilgšanai meklējams tiesu sistēmā hierarhiski augstāk stāvošo personu mēģinājumos ietekmēt tiesnešu lēmumus. Protams, LR Satversme nosaka, ka "Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti", bet likums "Par tiesu varu" prezumpē – “Spriežot tiesu, tiesneši ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam”. Realitātē, publiski kritizējot pirmās instances tiesu nolēmumus vēl pirms pieejams pilnais spriedums, uz tiesām tiek izdarīts politisks spiediens kā no tieslietu ministra, tā atsevišķu politiķu puses. Šāda rīcība ir pretrunā ne vien ar pieklājību un ētiskiem apsvērumiem, bet pārkāpj arī Latvijas un Eiropas Savienības direktīvas par nevainīguma prezumpciju un tiesu varas neatkarību. Kā trāpīgi pērn norādīja Latvijas Zvērinātu advokātu padome: "(..) šādi augstu politisku amatpersonu izteikumi var tikt vērtēti ne vien kā kritika pirmās instances tiesai, bet arī kā spiediena izdarīšana uz apelācijas instances tiesu, kurai šī lieta, visticamāk, būs jāizskata apelācijas kārtībā. Ar šādiem izteikumiem tiek radīts priekšstats, ka kvalificēts un neietekmējams tienesis šajā konkrētajā kriminālprocesā var un drīkst pieņemt vienīgi notiesājošu spriedumu."
Tanī pašā laikā tiesiskā valstī šādi ministra vai citu augstu amatpersonu izteikumi neizbēgami novestu pie pretējā iznākuma, proti, – apsūdzētā attaisnošanas vien tā iemesla dēļ, ka viņa tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu ir pārkāptas, un turpmākā tiesas procesā nevar nodrošināt tiesas objektivitāti. Jo tiesas objektivitāte, kā to saprot Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ietver sevī arī priekšstatu par tiesas procesu – vai saprātīgs novērotājs no malas uztvertu tiesas procesu par taisnīgu, vai nē. Situācija, kad augsta ranga amatpersona, kuras iespējās ir arī tiesnešu karjeras veicināšana vai bremzēšana, publiski izsakās par apsūdzētā vainīgumu, saprātīgam novērotājam no malas diezin vai ļaus uzskatīt, ka nākamā tiesu instance spriedīs objektīvi un neatkarīgi.
Tiesnešu profesionalitātes apšaubīšana, dažādu lietu gala spriedumu komentēšana klasificējama vien kā politiska ietekmēšana, tādējādi uzliekot tiesu pleciem papildu nastu.
Lai arī Latvijas Tieslietu Padome pēc atsevišķiem komentāriem noteiktās lietās 2021. gada 29. janvārī pieņēma rezolūciju, aicinot valsts amatpersonas nekritizēt tiesas spriedumus, pirms tie pieejami pilnā argumentācijā, kā arī respektēt Satversmē un likumos noteiktos tiesas darbības principus un tiesnešu neatkarību, nav iespējams paredzēt, cik ilgi un cik lielā mērā amatpersonas šīm rekomendācijām sekos.
Kā strādās jaunais prokuroru ētikas kodekss?
Pērnā gada nogalē zīmīgā datumā – Starptautiskajā pretkorupcijas dienā – svinīgi tika parakstīts jaunizstrādātais Prokuroru ētikas kodekss, kurā definētas tās vērtības, kuras prokurori apņemas ievērot. Manuprāt, ir ļoti būtiski, lai šajā kodeksā paustais princips: "Neatkarīgs un godprātīgs prokurors ir būtisks priekšnoteikums demokrātijas, cilvēktiesību, tiesiskuma un taisnīguma garantēšanai" tiktu īstenots ikviena prokurora darbā.
Skrupulozi ievērojot Prokuroru ētikas kodeksā definētās vērtības, ne vien tiktu efektivizēta lietu izskatīšana, bet pozitīvā nozīmē ietekmēti arī to izskatīšanas termiņi. Šajā kontekstā īpaši gribu minēt trīs jaunā Prokuroru ētikas kodeksa punktus:
– 3. nodaļas 10. punkts: "Prokurors veic savus amata pienākumus, neietekmējoties no individuālas intereses, kādas sabiedrības daļas vai plašsaziņas līdzekļu spiediena."
– 5. nodaļas 21. punkts: "Lietas izskatīšanā tiesā prokurors stingri aizstāv savu nostāju, nepieļauj lietas izskatīšanas novilcināšanu, taču nedrīkst rīkoties tādā veidā, lai traucētu tiesas procesu."
– 7. nodaļas 27. punktā cita starpā norādīts: "Piedaloties lietas izskatīšanā tiesā, prokurors respektē tiesneša īpašo lomu."
Tiesas un tiesneša neatkarība ir obligāts priekšnosacījums katra indivīda tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanai. Un ir vismaz liekulīgi vainu par ilgstošajām tiesvedībām uzvelt vienīgi uz tiesu pleciem apstākļos, kad prokuratūra pati nereti ir nekvalitatīvi veikusi "mājasdarbu" pirms lietas nodošanas tiesai vai procesa laikā maina apsūdzības, tādējādi sekmējot lietas izskatīšanas paildzināšanu. Taču kamēr tiesu dzirnas šo un vēl citu faktoru ietekmē "maļ" nepiedodami lēni, nelietderīgi tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda, kuras, starp citu, nemaz nav tik daudz, kā gribētos.