Atbilstoši Valsts prezidenta Egila Levita rosinājumam likumā noteikts, ka Saeima šo statusu varēs piešķirt politiski tiem cilvēkiem, kuriem tas pienāktos, bet kuri kādu objektīvu iemeslu dēļ neatbilst administratīvi vērtētajiem kritērijiem.
Arī komisijas vadītājs Andrejs Judins (JV) norādīja, ka deputātus sagaida sarežģīts vērtēšanas process, kuram cilvēkam rosināt piešķirt nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu. Lai kādu atzītu par nacionālās pretošanās kustības dalībnieku, pamatojumam būs jābūt acīmredzamam un šādus lēmumus nevarēs pieņemt "ar vieglu roku", norādīja politiķis.
Komisijas sēdes diskusijās tika uzsvērts, ka svarīgi ir nedevalvēt nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusa vērtību.
Vēsturnieks, pētnieks Uldis Neiburgs un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere atzīmēja, ka nacionālās pretošanās kustības izpratne Saeimā jau agrāk pieņemtajā likumā noteikta kā atbalsts 1918.gada 18.novembrī dibinātās Latvijas neatkarībai. Neiburgs reizē norādīja, ka bija cilvēki, kuri glāba kādu no okupācijas režīmu represijām cilvēcisku motīvu nevis politisku mērķu dēļ.
Šajā kontekstā Bleiere rosināja, ka būtu svarīgi izstrādāt papildu kritērijus par savas rīcības politisko apzinātību -, cik lielā mērā cilvēks spēja formulēt savus uzdevumus un savu darbību kā apzinātu pretošanos. Tādējādi šo jautājumu varētu skatīt plašāk arī par tiem, kuru mērķis bija pretestība totalitāram, komunistiskam režīmam, izrietēja no pētnieces paustā.
Kā piemērus tam, cik grūta ir konkrētu situāciju vērtēšana, Bleiere minēja kāda cilvēka izslēgšanu no universitātes par filozofa Frīdriha Nīčes darbu lasīšanu. Šajā gadījumā studenta mērķis nebija pretoties okupācijas režīmam, bet viņu interesēja filozofija, skaidroja vēsturniece.
Komentējot jautājumu par 18.novembra svinēšanu mājās padomju laikā, Bleiere skaidroja, ka pats fakts nebūtu pietiekams nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusa piešķiršanai, savukārt atsevišķi varētu vērtēt 18.novembra svinēšanas plašākā lokā organizētājus.
Neiburgs norādīja, ka jāvērtē, kuros gadījumos ir runa par sistemātisku pretošanos un kuros ir runa par vienreizēja darbība. Svarīgi saprast, vai konkrētās rīcības okupācijas režīms uzskatīja par pretošanos un vai attiecīgās darbības bija atļautas, pauda pētnieks. Kā piemēru viņš minēja situāciju nacistiskās okupācijas laikā, kad vieglāk bija darboties atklāti, lai izvairītos no represijām.
Neiburgs arī norādīja uz pašreizējo duālo situāciju, ka vairāki nacionālo partizānu līderi tautas vēsturiskajā atmiņā tiek uztverti kā pretošanās kustības dalībnieki, bet Latvijas juridiski viņus par tādiem saukt nevar.
Latvijas Nacionālā arhīva eksperts, vēsturnieks Ainārs Bambals rosināja jautājumu par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusa piešķiršanu uzticēt īpašai komisijai, kurā strādātu arī Iekšlietu ministrijas, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes un tiesībsargājošo institūciju pārstāvji. Pretējā gadījumā Pilsonības komisija tiks pārslogota ar simtiem vai tūkstošiem iesniegumu ar lūgumu piešķirt šādu statusu, norādīja Bambals. Judins gan atgādināja, ka likumā jau ir noteikts, ka Pilsonības komisija būs tā, kura skatīs attiecīgos iesniegumus.