Pretrunīgu vērtējumu izraisījusi Veselības ministrijas iecere iegādāties ķīmijterapijas preparātiem paredzētu robotizētu šķaidīšanas sistēmu, kas no budžeta prasītu nepilnus septiņus miljonus eiro, neskaitot ikgadējās uzturēšanas izmaksas. Plānotais dārgo iekārtu pirkums ir cieši saistīts ar onkoloģisko zāļu centralizēto iepirkumu, uz kuru Veselības ministrija vēlas pāriet no nākamā gada. Medikamentu centralizētā iepirkuma priekšrocības vēl ir jāvērtē, taču onkologi jau ir norādījuši uz vairākiem šādas kārtības trūkumiem. Viens no tiem ir iespēja apstrīdēt iepirkumu rezultātus, kas pacientiem var ievērojami apgrūtināt zāļu pieejamību. Otrs – korupcijas riski, kuru dēļ šo kārtību pirms 10 gadiem jau atcēla.
Nesen Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē izskanēja arī pamatotas bažas, ka šķaidīšanas sistēmu iegāde neatbilst Eiropas Komisijas uzstādījumam par augstāku efektivitāti un pacientu dzīvildzes pieaugumu. Jaunas iekārtas tiešā veidā šo mērķi nepalīdz sasniegt, turklāt ieguvumi no šķaidīšanas sistēmu izmantošanas ir visai neskaidri. Vairākās publikācijās tādos izdevumos kā Journal of Oncology Practice un The American Journal of Health-System Pharmacy ir norādīts arī uz trūkumiem, piemēram, ierobežojumiem un sarežģījumiem sistēmu lietošanā, arī kļūdu iespējamību, laika patēriņu un uzturēšanas izdevumiem. Tāpat ārvalstu eksperti akcentē nepieciešamību turpināt pētīt šādu robotizētu iekārtu ieviešanas izmaksu efektivitāti.
Ja šķaidīšanas sistēmas patiešām nepieciešamas saistībā ar pāreju uz medikamentu centralizēto iepirkumu, kurš, pēc Veselības ministrijas aprēķiniem, palīdzēs ietaupīt ap 300 tūkstošus eiro gadā, tad gandrīz septiņus miljonus eiro lielas investīcijas ir ļoti liela summa, kuru, ņemot vērā aplēsto ietaupījumu, būs iespējams atpelnīt vien vairāk nekā 20 gadu laikā. Savukārt daudzu miljonu investīcijas iekārtās un to ietekme uz pacientu dzīvildzes pieaugumu var izrādīties nepierādāma.
Veselības ministrijai (un Finanšu ministrijai kā naudas devējai) noteikti būtu vērts pārbaudīt jau izskanējušo informāciju, ka Igaunijā un Lietuvā pa abām valstīm kopā ir mazāk šādu iekārtu nekā tiek plānots iepirkt Latvijā, turklāt to iegāde izmaksājusi vairākkārtīgi mazāk – Latvija plāno miljonu katrai iekārtai, Igaunijai pietika ar 60 000 eiro! Lai to pārbaudītu, atliek vien piezvanīt Tartu vai Pērnavas vai Kauņas slimnīcām.
Lietuva, savukārt, racionālāk izmantojusi naudu - Kauņā no šī gada ir izveidotas speciālas šķaidīšanas centralizētas telpas, bet ne robots. Telpās ir speciāla ventilācija, darbinieki strādā vienreiz lietojamos aizsargtērpos un izmanto speciālus traukus ar lamināru gaisa plūsmu. Pārskatāmā nākotnē iepirkt robotus šķiet nemaz nav plānots.
Mani bažīgu dara robotizēto šķaidīšanas iekārtu iegādes iespējamā saikne ar zāļu paralēlo eksportu. Neesmu sazvērestības teoriju piekritējs un neticu arī dažādām baumām, taču būtu jāievieš skaidrība par to, ka liels šķaidīšanas iekārtu iepirkums kļūst par posmu zāļu tirdzniecības ķēdē ar aizvien pieaugošo un ienesīgo medikamentu paralēlo eksportu. Vai, ieguldot šajās iekārtās pacientu dzīvildzes pagarināšanai domāto naudu, Veselības ministrija sasniegs valdības uzliktos dzīvildzes mērķus, vai arī tiks veicināts zāļu paralēlā eksporta tālākais uzplaukums?
Papildu līdzekļi tiks izlietoti arī vēža diagnostikas iespēju uzlabošanai.
Šis solis, tāpat kā citi ieviestie zaļā koridora elementi, ir pareizs, taču tas būs bezjēdzīgs, ja pacienti, uzzinājuši par savu saslimšanu, netiks ārstēti, proti, tiem nebūs pieejamas operācijas un efektīva terapija.
Diemžēl veselības ministres vārds arvien biežāk saistās nevis ar reformām pacientu interesēs, bet gan ar atbalstu apšaubāmas kvalitātes projektiem, kuriem tiek atvēlēti apjomīgi līdzekļi. Viens no skaļākajiem piemēriem ir Rigvir zāļu atrašanās kompensējamo zāļu sarakstā. Acīmredzot sabiedrībai par atklātību Delna bija pietiekams iemesls Andai Čakšai lūgt paskaidrot, kā tiek risināti interešu konflikti šajā tēmā.
Tikpat pamatota būtu Delnas interese arī par iespējamo interešu konfliktu robotizēto šķaidīšanas iekārtu iepirkumā.
Ja veselības aprūpei papildus piešķirtais finansējums tiek izlietots nelietderīgi, tad tas pat nav vājš mēģinājums iesākt reformu, tā ir vienkārša esošā budžeta caurumu lāpīšana, no kuras pacienti neko neiegūst.
Jāpiekrīt Latvijas Ārstu biedrības prezidenta Pētera Apiņa atziņai, ka Veselības ministrijas sagatavotājā veselības aprūpes reformu plānā nekādas reformas nemaz nav. Arī veselības ministres Andas Čakšas retorikā šo vārdu neizdodas saklausīt.
Un ir vēl kāds vārds, kuru veselības ministre nelieto, – tas ir "pacients". Acīmredzot tas nav nejauši. Ja naudas izlietojums tiktu balstīts pacientu interesēs, tad tēriņu plāns būtu skaidrāks, ticamāks un atbilstu solījumiem, kurus valdība ir devusi pacientiem un Eiropas Komisijai.
Arī Veselības Ministrijas izdarības
ļuļa
vai die!