Fragments no intervijas:
Saeimas deputāti šajās dienās atkal aktualizējuši jautājumu par stingrāku ierobežojumu ieviešanu ziedojumiem partijām, kā arī par to, ka jāpalielina valsts budžeta finansējums politiskajām organizācijām. Cik tas ir ētiski, jo viņi taču runā par nodokļu tērēšanu savās interesēs?
Viņi, no vienas puses, runā par to partiju, ko paši pārstāv, naudu, no otras puses, – lemj jautājumu, kas skar visus un arī Latvijas politisko sistēmu kopumā. Kas attiecas uz finansējuma palielināšanu partijām, tas ir jautājums: ko grib ar to panākt. Ja atceramies, viena lieta, ko gribēja panākt, ieviešot partiju finansēšanu no budžeta un pazeminot limitus, cik katrs var ziedot gadā, kā arī striktāk definējot, kurš vispār var ziedot partijām u. tml., – samazināt politisko partiju atkarību no lielajiem sponsoriem. Man šķiet, ka līdz galam tas sasniegts nav.
Partiju neatkarība no lielajiem sponsoriem nav iegūta.
Vēl sliktāk ir tas, ka valsts finansējums ir kļuvis par tādu kā valdziņu, aiz kura var paraustīt partiju, vērtējot vai lemjot, kā tā valsts finansējumu ir tērējusi. Tas, man šķiet, šo procesu kopumā ietekmē ļoti negatīvi.
Tad tas ir slikti, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) rokās ir ietekmes svira, ar ko regulēt tās vai citas partijas finansēšanu vai nefinansēšanu no valsts budžeta?
Kad valsts finansējums kādai partijai tiek atņemts, tas atstāj ļoti negatīvu ietekmi uz to. Jo īstenībā partijas ļoti ātri kļūst atkarīgas no šīs budžeta naudas – sasniedzot noteiktu rezultātu vēlēšanās, tās rēķinās ar iespēju pastāvīgi atļauties noteiktu izdevumu apjomu.
Un, ja tā pēkšņi nav, iestājas krīze?
Jā. Piemēram, kad atņēma valsts finansējumu Reformu partijai, tā faktiski bija pirmā lielā nagla šīs organizācijas zārkā – nācās slēgt biroju utt. Faktiski runa ir par to, ka KNAB ir iespēja jebkuru partiju atstāt badā situācijā, kad pārējie finanšu avoti tiek aizvien vairāk pievērti. Būtībā KNAB ar šādu lēmumu par kādiem 80% var ietekmēt to, vai attiecīgā partija ir vai nav. Un te ir konceptuāls jautājums – vai vispār ir labi, ja kādai institūcijai ir tik liela ietekme uz politisko dzīvi valstī.
Jo vairāk tāpēc, ka tie pārkāpumi brīžiem ir visai formāli, tostarp, ka no budžeta piešķirtā nauda izmantota ne tiem tēriņiem, kas noteikti likumā.
Jā, un tas nozīmē, ka partijas liktenis šajā kontekstā var būt atkarīgs arī no tā, cik uzmanīgs ir grāmatvedis, samaksājot un iegrāmatojot rēķinus. Man šķiet tā: ja ir pieņemts lēmums, ka partijas tiek finansētas no valsts budžeta ar nosacījumu, ka jāsasniedz noteikts balsu daudzums vēlēšanās, robežām šīs naudas tērēšanai jābūt pietiekami plašām. Ja sākas matu skaldīšana par katru izdevumu pozīciju, finansēšanas no valsts budžeta mērķi tiek izkropļoti.
Ja partija ir pieradusi pie valsts finansējuma un tad pēkšņi to kā ar nazi nogriež, nostādot organizāciju izdzīvošanas režīmā, vai ar to nepieaug riski, ka nu tās līderi ņems naudu no ikkatra, kas būs gatavs dot?
Tieši tā – tas var veicināt to, ka šādā situācijā nonākušas partijas vadītāji sāk meklēt privāto finansējumu, shēmot. Jo tajā brīdī, kad atņem valsts finansējumu, partijai jāsāk atlaist darbiniekus, slēgt birojus utt., tas raisa izmisumu, un tad tiešām var būt tā, ka, vienkāršoti runājot, tā partija var būt nopērkama par kapeikām. Un tas ir daudz sliktāk nekā tad, ja partija tiktu uzturēta, vienīgi pateicoties sponsoru naudām, un tad arī dzīvotu ar tādu sapratni, ka šodien nauda ir, bet rītdien tās var nebūt.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 28. septembra, numurā!