Švecova: Baltkrievijas sabiedrībai ir trīs varianti gaidāmajās vēlēšanās

Kāpēc trīs? Formāli bez Aleksandra Lukašenko vēl piedalās opozīcijas pārstāve Svetlana Tihanovska, kas, neraugoties uz virkni vājumu vai trūkumu, ir apvienojusi un bauda visu Lukašanko opozīciju atbalstu. Jo trešā izvēle ir nepiedalīties vēlēšanās. Kā PSRS laikos, kur neierašanās uz padomju vēlēšanām bija pilsoniskā protesta akcija vienīgā faktiskā "nē" izpausme. Tādējādi sabiedrības noskaņojumu un procesus Baltkrievijas sabiedrībā jau pēc vēlēšanām varēsim vērtēt nevis pēc tā, cik lielu atbalstu ir saņēmis Lukašenko, bet pēc tā, cik liels balstiesīgo iedzīvotāju skaits būs ieradušies uz vēlēšanām un cik lielu atbalstu saņems opozīcijas kandidāte.

Bet Baltkrievijas lieta ir Latvijai ļoti svarīga citu iemeslu dēļ. Formāli gan Latvijai, gan droši vien lielākajai daļai pasaules valstu, kurām ir saimnieciskas un politiskas attiecības ar Baltkrieviju, patiesībā ir izdevīgs esošais režīms. Jo tas nozīmē stabilitāti (vai tomēr drīzāk jālieto termins stagnāciju), rīcībpolitikas prognozējamību, kas neliks saspringt uz attiecībām ar Baltkrieviju un vērtēt to kā mainīgo vai riska faktoru. Lai kā nepatiktu Lukašenko, reāli daudz lielāku risku radītu apņēmīgs un jaudīgs opozīcijas līderis ar savu komandu, kas varētu pārņemt varu. Tas radītu ievērojamu nenoteiktību, neprognozējamību un bažas – no kā jebkurš politiķis cenšas izvairīties. Tieši tāpēc Eiropā un pasaulē ir, teiksim tā, ļoti mērena un remdena kritika attiecībā uz vēlēšanu procesa norisi Baltkrievijā.

Tomēr Baltkrievijas sakarā rodas daži ārkārtīgi būtiski jautājumi, kas pārspēj Baltkrievijas prezidenta amata termiņu un Baltkrievijas telpu vispār. Kāpēc arī Latvijai jautājums par vēlēšanu norisi Baltkrievijā ir tik svarīgs – raugoties nevis no attiecībām ar otru lielāko (teritorijas un iedzīvotāju skaita ziņā) kaimiņvalsti, bet tieši Latvijas iekšpolitisko norišu kontekstā?

Tāpēc, ka lieta ir par to, vai Latvija pati savā rīcībpolitikā atbalsta demokrātijas vērtības un principus, par to, vai uz šīm vērtībām un principiem ir būvēta Latvijas valsts pārvalde un varasiestāžu rīcība. Atbalstot citas valsts faktiski autoritāru, ne-demokrātisku prezidentu un nevis "pieverot acis", bet aktīvi mobilizējot dienestus, kas iejaucas Baltkrievijas priekšvēlēšanu procesā, neitralizējot opozīcijas kandidātus, nozīmē tikai to, ka Latvijas atbildīgie dienesti un pati politiskā elite nav pašos pamatos demokrātiska. Šīs ir bīstams signāls vispirms Latvijas sabiedrībai, jo šāda rīcība var vērsties pret Latvijas sabiedrību pašu un apdraudēt Satversmē noteiktās pamattiesības un brīvības. Tāpēc jautājums ir tāds: vai starptautiskais konteksts, Latvijas ekonomiskās intereses un slēptā vēlme "saglabāt visu tā, kā ir", ir pamats tam, lai Latvijas dienesti (konkrēti, FID) ierobežotu alternatīvu prezidenta amata kandidātu piedalīšanos vēlēšanās Baltkrievijā.

Izmantojot FID, Latvija faktiski ietekmēja brīvu un demokrātisku vēlēšanu norisi Baltkrievijā, no tā izriet vairāki tehniski, bet ļoti svarīgi jautājumi, kuru būtība ir par to, vai Latvijas valsts pārvalde un dienesti pēc jēgas un gara ievēro demokrātijas vērtības, tiesības un principus. Piemēram, vai, balstoties uz saņemto informāciju, FID varēja veikt procesuālās darbības nevis pirmsvēlēšanu, bet pēcvēlēsanu laikā apzinoties, ka šādām darbībām ir tiešs politisks konteksts. Vai FID izvērtēja saņemto informāciju un pieļāva iespēju, ka tai varētu būt arī politiski manipulatīvs raksturs. Respektīvi, ka šāda informācija ir saņemta noteiktā laikā ar noteiktu saturu, pateicoties Baltkrievijas dienestu labi paveiktajiem mājasdarbiem.

Gribu uzsvērt, runa nav par FID, bet par to, vai Latvijas politiskā elite un valsts pārvalde pēc jēgas un likuma gara ievēro un aizstāv demokrātijas principus. Jo piekāpšanās šādiem principiem attiecībā uz norisēm kaimiņvalstīs, ir ļoti bīstams signāls Latvijas sabiedrībai iekšpolitiskās norisēs.

A.Lukašenko pietuvināto personu lokā ir gan pro-Kremliski, gan pro-Rietumnieciski noskaņoti cilvēki – divas savstarpēji konkurējošas grupas, kur pro-Kremliskumu lielā mērā nosaka saimniecisko attiecību bāze. Politisko attiecību vēsums un distancēšanās no Maskavas ir reāls drauds šo cilvēku loka "komforta zonai" jeb saimnieciskās darbības stabilitātei. Bet saukt Lukašenko par pro-Rietumniecisku ir absurds – drīzāk tā ir taktiska viltība, lai īstermiņā un vidējā termiņā izskaitļotu Baltkrievijai (vai sev?) maksimālu labumu. Saimnieciskuma un stabilitātes piesaukšana ir nonākšana ķīlnieka lomā īstermiņa domāšanai. Jo runa ir ne tikai brīvām un demokrātiskām vēlēšanām, bet to, lai šādas vēlēšanas atbalstītu brīvu konkurenci, atvērtā tirgū balstītu Baltkrievijas ekonomiku, kura nevis stagnētu (IKP 2019.gadā ir lielāks par 5% nekā 2011.gadā), bet nodrošinātu pakāpenisku un ilgtspējīgu izaugsmi. Kura būtu atbrīvota no grupējumu un klanu savstarpējām cīņām un koruptīvām vienošanām, kas Latvijai būtu izdevīgi, piedāvājot izdevīgus sadarbības noteikumus Baltkrievijas kravu plūsmai uz Latvijas ostām. Jo versija par Latvijas atbalstu Lukašenko (precīzāk, politisko konkurentu neitralizēšanu ar Latvijas dienestu (konkrēti ar FID rīcību) pretī saņemot solījumus novirzīt Baltkrievijas kravas uz Latvijas ostām ir politiska tuvredzība vai pat naivums. Drīzāk tā ir Lukašenko un viņa atbalstītāju spēle un solījumi un taktiska viltība, nevis parakstīta stingra starpvalstu –valdību vienošanās. Vai Latvija zina, kādus solījumus un vienošanās Lukašenko ir devis Lietuvai vai tiem saimnieciskiem grupējumiem, kas kravas novirza uz Klaipēdu? Es patiešām ceru, ka Latvija (Latvija dzelzceļš un ostas) gūs no tā labumu un Lukašenko nebūs Latviju apspēlējis, bet, manuprāt tā ir īstermiņa domāšana, kas ilgtermiņā Latvijai nevar dot saimniecisku un politisku labumu.

Savu repliku nobeigšu ar vēl vienu jautājumu, kas izriet no iepriekš rakstītā: vai pilnīgas neitralitātes ievērošana bija labākais, ko Latvija varēja izdarīt, lai sekmētu demokrātijas (un arī ilgtspējīgas ekonomikas) attīstību Baltkrievijā?