"Ciguns man ir kļuvis par dzīvesveidu. Dienu sāku ap pieciem pussešiem no rīta. Un, kad spīd saule, es dodos ārā, saulītē," tā man saka Liene Daugule, kad gribam norunāt interviju. Ciguns ir Ķīnas medicīnas sastāvdaļa, atveseļošanas metodika (ci nozīmē – dzīvības enerģijas, gun – darbs, red.), kurā ietilpst fiziskā un elpošanas vingrošana, prāta nomierināšanas vingrinājumi. To var izmantot labas fiziskās formas, darbspēju saglabāšanai un veicināšanai neatkarīgi no vecuma.
"Cilvēkiem ir svarīgas viņu saknes, pagātne un stāsti, kuri vijas cauri laika lokiem. Tās ir lietas, kuru dēļ ir jēga dzīvot," savā Jūrmalas pagājušā gadsimta 20.–30. gadu sētā, ko saglabājis tādu, kāda tā bijusi agrāk, aicina Jānis Vēliņš. Arī 1913. gadā celtās dzīvojamās mājas fasāde te nav mainījusies.
Ar Rūdolfu un Ausmu Kallisiem iepazinos Portugālē. Viņi lūdza, lai nofotografē pie uzraksta "loja". Kāpēc? Puķu daudz apkārt, kultūras pieminekļi arīdzan! "Mēs dzīvojam Lojā," viņi smejot atbildēja. Izrādījās, ka "loja" portugāļu valodā nozīmē "veikals". Tiekamies jūlija nogalē, kad Kallisu mājas pagalmā Lojā paukšķot zemē krīt plūmes, tvan flokši un cēli zied hortenzijas, skraidelē divi no deviņiem mazbērniem.
Harmonisks miers, laba krāsu izjūta, iecietība pret norisēm dzīvē un sabiedrībā raksturo Guntu Balodi. Viņas mājās Purvciemā pirmā mūs azartiski sagaida Fifija – omulīgo čivavas suņu meiteni ar fifīgu lapsas smaidiņu Guntai pirms gadiem astoņiem Ziemassvētkos uzdāvinājusi mazmeita.
Cilvēka liktenī nejaušības nosaka viņa dzīves gaitu. Iespējams, ka Latvijas dokumentālā kino scenārista, autora un režisora Tālivalda Margēviča dzīves ritējums būtu pavisam citāds, ja ne fakts, ka viņš 1946. gadā piedzima Vācijā Lībekā, kur vecāki nokļuva Otrā pasaules kara beigu posmā.
Māksliniece Mārīte Laiviņa neļauj negācijām ienākt dzīvē, viņai patīk svētki un prieks. Jau pirms ienākšanas Mārītes dzīvoklī var nojaust, ka šeit mīt māksliniece. Ir apgleznots gan lifta durvju rāmis, gan izrotātas pašas dzīvokļa durvis. Vēlāk saimniece paskaidro, ka tie nav vienkārši rotājumi, bet gan simboli, kas attur nelaimes un zagļus.
Pārvietošanās iespējas cilvēkiem krietnos gados ir ļoti būtiska dzīves kvalitātes sastāvdaļa. Tēlaini runājot, uz galda var būt biezākā maizes rika ar krietnu sviestiņa kārtu, bet, ja seniors spiests savu ikdienu vadīt četrās sienās un uz ārpasaulē notiekošo noraudzīties tikai pa logu, prieka vecumdienās ir maz. Pareizāk sakot, nav vispār. Jo – ko līdz cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām speciāli pielāgota publiskā ārtelpa, ja viņš nevar izkļūt no mājas, ja nevar nokļūt līdz bibliotēkai vai aptiekai?
Senioru Dienas aptaujātie vecāka gadagājuma cilvēki neslēpj – skārienjutīgā tālruņa apgūšana prasījusi pacietību ne vien pašiem, bet arī viņu bērniem un mazbērniem, kuri mācījuši ar to apieties. Taču visumā process ritējis mierīgi, bez dramatiskām kolīzijām un, tā sacīt, ar laimīgām beigām.
"Nu jau četrus gadus esmu pensionāre un jūtos ļoti labi šajā statusā. Beidzot varu veltīt savu laiku pašizglītībai un iemīļotai nodarbei – rakstniecībai," saka Ingrīda Zaķe. Gadu Ingrīda apmeklējusi Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas Prozas meistardarbnīcu, kuru šogad veiksmīgi pabeigusi, diplomdarbā izstrādājot pasniedzējas Ingas Žoludes atzinīgi novērtētu stāstu.