Uz galda ir arī vēl kāda dāvana, jo šonedēļ Guntai dzimšanas diena – no Parīzes ar kurjeru sūtītajā smalkajā "tortes" kastē plaukst dzīvu rožu dārzs, un to, apceļojot Eiropu, atsūtījusi gluži nesen pirmoreiz dzīvē tepat Rīgā satiktā māsīca no Austrālijas. Guntai daudzi nepiešķir tik daudz gadu, cik uzrāda pases dati. Kam par to jāpateicas? "Man bija ļoti labs vīrs, ne par ko nevajadzēja uztraukties. Bērni arī izskolojušies," uzsvarus saliek Gunta. Viņas dzīve rit mierīgi, bet, lai tā nekļūtu garlaicīga, seniore uzdrīkstējusies mēģināt atklāt jaunus talantus sevī. Pirms diviem gadiem viņa sākusi gleznot.
Raduši kārtīgi strādāt
Guntas Balodes bērnība pagāja Jelgavā. "Augām divatā ar brāli. Tēvu izsūtīja, mamma viena pati par mums gādāja. Man bija kādi desmit gadi, kad manas mammas māte, kura dzīvoja Vācijā, sāka mūs meklēt. Mana vecāmmma ar divām mammas māsām un brāli kara laikā bija mukuši uz Vāciju. Saukuši arī manu mammu, bet viņa jau gaidīja mani un nevarēja tik ātri savākties. Brālis Vācijā pazuda, viena no māsām devās uz Austrāliju, otra – uz Ameriku. Vecāmamma Vācijā bija palikusi viena pati, sāka sūtīt mums paciņas, atbalstīja, un tā mēs tikām uz pekām. Bet mēs, bērni, laukos bijām pieraduši strādāt, mamma bija stingra, pārbaudīja, vai kārtīgi strādājam, un tā esam dzīvē pieraduši," bērnību un garumgarās biešu vagas atceras Gunta.
Pēc Jelgavas vidusskolas beigšanas jaunā sieviete iestājusies Veterinārijas tehnikumā. "To es nepabeidzu. Tad bija kolhoza laiki, pēc skolas paliku kolhozā un strādāju par veterinārārsta sanitāri, gāju dakterim visur līdzi. Vetārsts no darba aizgāja, un es paliku viņa vietā. Domāju – lai vairāk gudrības tiek, un iestājos tehnikumā. Atceros, kā pa dziļu sniegu bridu uz fermu, lai govīm noņemtu analīzes. Bet tad apprecējos, piedzima bērni, mācības pārtraucu," stāsta Gunta.
Ar vīru Jāni viņi iepazinušies turpat laukos. "Jānis aizgāja armijā, atgriezās, mums labi sapasēja un apprecējāmies. Izrādījās ļoti labs cilvēks. Viņš bija šoferis," saka Gunta un stāsta par saviem 32 sanitārā transporta autobāzē nostrādātajiem gadiem. Viņa bija dispečere: "Autobāzē man patika – labs kolektīvs bija, ar vīriešiem bija viegli sastrādāties. No šīs darbavietas arī aizgāju pensijā, kaut septiņus gadus pēc tam vēl piestrādāju komercskolā par dežuranti."
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 27. jūlija, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!