"Būšu mājās, nemukšu prom, pat ja sētā noliks bumbu ar laika degli. Pierāpošu un atvienošu vadiņus," veselīgs humors ir Rutas Grīnbergas trumpis par spīti kustības ierobežojošai kaulu slimībai.
Grobiņas novada Dubeņu ciema Purvičos, kur Ruta Grīnberga mīt jau 23. vasaru, ik gadu notiek talkas un reizi mēnesī dažādi pasākumi. Rutai un mājas saimniekam Andrim Leimantam patīk, ka sēta ir ļaužu pilna. Savukārt viesus sajūsmina Andra veidotās koka figūras un Rutas muzikālās foto un video kolāžas. Dažādas datora programmas seniore apguvusi pašmācības ceļā un bez tehnoloģiju sniegtajām iespējām savu ikdienu nespēj iedomāties.
Fleksis un lobziks
Vispirms Ruta aicina novērtēt jauno lapeni, interesantos dārza dizaina elementus un zedeņu žogu. Viņas civilvīra Kārļa dēla veikums nudien apbrīnojams, jo Andris Leimants, kuru daudzi atceras pēc dalības TV šovā Saimnieks meklē sievu, to paveicis ar vienu roku. Pagalmā viss veidots atraktīvi, ar odziņu.
"Grobiņas Sociālais dienests sadarbībā ar Sarkano Krustu organizē dažādas nelielas grupiņas. Mūsējā ir atbalsta grupa cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – Kopā būt, un Andris ir tās vadītājs. Ik gadu rīkojam talkas, vasarā reizi mēnesī sanākam kopā šeit," stāsta ņiprā sirmgalve. Savas radošās izpausmes viņa piemin gluži pieticīgi: "Nu, jā, uztaisīju arī to ceļa zīmi – poniju kaimiņiem, biedrībai Dižvanagi (Baltijas rehabilitācijas centra Dižvanagi lauku īpašums – red.). Man labāk patīk darboties ar fleksi vai lobziku – figūrzāģīti. Nelieciet ēst vārīt – pamanos pat ūdeni piededzināt. Kālab atnācu pie Kārļa dzīvot? Viņš vienīgais ticēja, ka manis gatavotais ēdiens ir ēdams."
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 10. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Hūgo Vācietis >no barikād vācietis