Pēc priedēm un jūras smaržojošs gaiss, visapkārt kalni un saules pilni mandarīni atrodami Melnkalnē – vietā, kuras apskatei un sajušanai ar pāris dienām nepietiks.
Ceļotājs, kas strādā, jeb vorkaveijeris ir cilvēks, kurš vēlas izveidot dziļāku saikni ar vietām, ko apmeklē, un kurš labprāt kādam palīdz apmaiņā pret gultasvietu un maltītēm. Es šo iespēju savā dzīvē esmu izmantojusi trīs reizes – 2017. un 2018. gadā –, apzinot ne vien Igaunijas, Itālijas un ASV kultūru, bet arī gūstot neatsveramas mācības, kas ļāvušas gan labāk iepazīt sevi, trenēt apzinātību un dzīvesspēku, gan izprast citus.
jeb Bezgalīgi skaisti skati, skarbas mācības un pārdomas, no Rīgas dodoties līdz pat Toskānai un atpakaļ. Pa ceļam var iepazīt franču Rivjēras lēnumu, sadraudzēties ar Itāliju un ienirt mākoņos virs Monako, bet galvenais – nemainīgi ļauties ceļošanas brīvības alkām, kas to visu pārvērš Piedzīvojumā ar lielo burtu.
jeb Bezgalīgi skaisti skati, skarbas mācības un pārdomas, no Rīgas caur Prāgu dodoties līdz pat Provansai un Toskānai un ļaujot, lai ceļošanas brīvības alkas to pārvērš Piedzīvojumā ar lielo burtu
Braucot pa Somijas lauku ceļiem polārā loka virzienā, visvairāk jāuzmanās no fotoradariem un ziemeļbriežiem. Taču pēc tam, dodoties pārgājienā pa Lielo Lāča taku un uz Nordkina ragu, labāk sagatavoties gan skarbajiem laikapstākļiem, gan mainīgām dvēseles noskaņām, jo ne visiem ceļš liksies viegls.
Tīras ielas, brīnišķīgi skaista daba un iespaidīgi gaismas šovi vienlaikus ar cilvēku pūļiem un grūti izturamu burzmu visapkārt – tāda ir Singapūra, kur var apskatīt gan trauslo orhideju tūkstošus, gan tikpat neierasti daudz debesskrāpju.
Pavasarī aizgāju no darba žurnālistikā Latvijā. Domājot, ko darīt tālāk, atcerējos draudzenes pagājušās vasaras piedāvājumu pastrādāt kādā veļas mazgātavā Francijas kalnos. Pārvaicāju, vai piedāvājums aktuāls arī šogad, un, kad saņēmu ziņu – jā, brauc! –, sakrāmēju mazo mugursomu un sēdos lidmašīnā, lai uz mēnesi kļūtu par veļas mazgātāju Vilforas ciemā Sevēnu Nacionālajā parkā.
Skan kā kovārņi, un smaržo pēc ziediem – tā ir Tampere! Te var izbaudīt pirtis arī lielveikalā un uz ūdens, iepazīties ar Muminu īpašo pasauli un kā suvenīru uz mājām aizvest kafiju.
Indija vienaldzīgu neatstās nevienu. Te gurdina pašiņu tīkotāji un uzmācīgie mērkaķi, grūti ir garšas kārpiņām un pie atkritumiem nepieradušai acij. Bet iespaidu, šoreiz viesojoties šīs valsts "Silīcija ielejā" Punē, kā vienmēr, ir daudz un spilgti.
Stingra kārtība, daudzslāņu apģērbs un ne soļa bez dozimetra. Uzzinot, ka vēl var doties
ekskursijā uz slēgto Ignalinas AES, ilgi domāt nevajag – pieteikšanās nav vienkārša, taču
iespēja pašam savām acīm redzēt atomelektrostacijas iekšieni ir šo grūtību vērta.
Slavenākā pludmale pasaulē, neaizmirstami saulrieti bez citiem tūristiem, bruņurupuči,
zivis un putni tuvumā un droni, kas, šķiet, ir visur, – tāda ir Ladigas sala.
Vasara ir īstais brīdis, lai dotos laukā no četrām sienām un atklātu Latvijas dabas
bagātības – vienalga, vai kājām, ar velosipēdu vai citu braucamo. Ik novadā tādu
"ir vērts redzēt" vietu nav mazums. Arī Zemgalē, kas it kā šķiet līdzena kā galds un
tīrumu tīrumiem sapēdota, izrādās, ir pāri pussimtam ģeoobjektu, kurus noteikti
vajadzētu aplūkot savām acīm: dolomītu atsegumi, kūdras purvi, kritenes, svētavoti,
akmeņi, klintis, kāpas.