Viņu stāsts apstiprina: šobrīd atgriešanās uz dzīvi laukos ir izvēles brīvība, ne nolemtība. Negatīvais stereotips «laukos paliek tikai neveiksminieki vai dzīves pabērni» vairs neiztur kritiku. Gluži otrādi. «Tagad ar lauku īpašumu tu drīzāk jūties kā oligarhs,» smej Dāvis, kuram viss kartībā gan ar humora izjūtu, gan ekonomisko stabilitāti. Viņš strādā, visā pasaulē organizējot datorspēļu jeb e-sporta pasākumus, tehniski rīko to čempionātus. Tā ir ietekmīga, strauji augoša biznesa niša – datorspēļu sacensības notiek pārpilnos stadionos un virzās uz savām olimpiskajām spēlēm. Viņš pārstāv to sabiedrības daļu, kas ir ekonomiski neatkarīgi, paši nosaka savu darba laiku un ir priviliģēts dzīvot, kā grib – un tās nav pilsētas četras sienas. Muižai līdzīgā seno zemnieku māja nu ir viņu dzīves ass.
«Gribējām, lai mūsu dēls aug svaigā gaisā un pašu veidotā vidē,» ir Dāvja un Artas stiprā pārliecība.
IZŠAUTĀ BULTA
Dāvis šajā pusē ir savējais. Audzis un skoloties sācis, dzīvojot Melbāržos, līdz viņa tante, ilggadēja skolas direktore, vecākus pārliecinājusi: dēliem jāpārceļas uz Cēsīm. Bērniem vajag labas skolas, ne tikai dzērājus apkārt. Tā Dāvis pieaudzis Cēsīs un uz dzimtajiem Gaujmaļiem pie vecvecākiem braucis vasarās. Izglītojies, studējis Rīgas Tehniskās universitātes Aeronautikas fakultātē, izskrējies pa pasauli, ilgstoši dzīvojis Dānijā, līdz atgriezies Latvijā.
«Visa ģimene sanāca atpakaļ Gaujmaļos. Abi ar Artu tur nodzīvojām līdz 2023. gada janvārim. Iepriekš neviens tur neuzturējās pastāvīgi, brauca vasarās un brīvdienās. Sākām dzīvot, iekopt, remontēt, līdz pēkšņi māju vajadzēja visiem radiniekiem vienlaicīgi. Sadzīvosim, netraucēsim, katram atradīsies vietiņa... Jā un nē! Katram ir sava kārtība, katrs velk uz citu pusi. Sākām lūkoties apkārt pēc savas mājas,» tipisku izejas situāciju atklāj jaunā ģimene, kas māju juridiskie īpašnieki ir drusku vairāk nekā gadu – kopš 2024. gada februāra, kad Hugo vēl nebija piedzimis. Viņi atzīst, ka nav un nekad nebūs zemnieki, lai arī varētu to atļauties.
«Vecvecāku mājai ir 55 ha zemes – meži un lauksaimniecības platības, ko iznomājam lielzemniekam Andrim. 2023. gada pavasarī bija pagājuši pieci gadi, līgums beidzies, vajadzēja pārslēgt. Līdz tam visu kārtojām attālināti, tagad Andris gribēja aci pret aci. Sarunas sākām janvārī, tikāmies maijā. Mēs ar Artu tobrīd Gaujmaļos bijām vieni paši. Pieskatījām brāļa suni un laiskojāmies. Andris iebrauca, kad mēs kaut ko kārtojām. Sakritības pēc virtuvē uz galda bija nolikts Artas loks un bultas. Izrādījās, ka zemniekam nu ļoti patīk runāties! Starp citu izstāstījām arī savu sāpi, ka negribam kopīpašumu, meklējam ko savu. Andris saka – lūdzu! Man ir vairāki īpašumi ar mājām, kuras man nevajag. Brauciet skatīties! Ieteica sākt ar Sila Magonām. Ārā ejot, viņš pamanīja loku un ieinteresējās – kas tas tāds? Saku: Artas loks! O, viņa šauj? Jā! Viņš atzinās, ka nekad to nav darījis. Uzaicināju pašaudīties. Aizgājām pļavā, uzlikām mērķi uz siena ruļļa un visi šaujam. Suns skraida, taureņi lido, forša pavasara diena. Šķīrāmies kā draugi. Līgums parakstīts, un pavediens iedots.»
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 25. aprīļa - 8. maija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!