Uzkrājumu veidošana Latvijā nesokas ne tikai tāpēc, ka mūsu valstī kopējais algu līmenis ir zems, turklāt daudziem trūkst izpratnes par investīciju lietderīgumu, bet arī motivējošu elementu trūkuma dēļ. Rezultāts ir visai bēdīgs, un pat tie cilvēki, kuru rocība iepriekš ir bijusi plaša, mainoties ekonomikas konjunktūrai, var nonākt pie sasistas siles. Līdz ar to šobrīd, iespējams, ir vērts diskutēt, ka varbūt valstij būtu izdevīgāk motivēt iedzīvotāju uzkrājumu veidošanas kultūru nekā vēlāk domāt par pabalstu izmaksu.
Pensiju 2. līmenis un tā lietderība Latvijā aizvien bijusi diskutabla tēma, taču arī pie kaimiņiem nav savādāk. Piemēram, Igaunijā jau ilgāku laiku noritējusi diskusija par pensiju 2. līmeņa brīvprātīgumu, turklāt leģitīmas kļuvušas ieceres šajā pensiju līmenī uzkrāto izņemt pirms pensionēšanās vecuma sasniegšanas, protams, samaksājot atbilstošo nodokli. Eksperti Latvijā šādas ieceres neiesaka īstenot, pretējā gadījumā mūs valsts iedzīvotājiem vecumdienas varētu būt pat stipri skaudrākas, nekā varētu šķist patlaban.
Zemās procentu likmes, kas faktiski ir izsmēlušas uzkrājumu iespējas, izmantojot konservatīvus finanšu instrumentus, piemēram, banku depozītus, liek plašāk raudzīties uz jauniem naudas ieguldījumu veidiem, domājot, piemēram, par investīcijām pensiju trešajā līmenī.
Lai gan vairākums mūsu valsts iedzīvotāju ir dzirdējuši par Latvijas pensiju sistēmu, pētījumi liecina, ka tikai retais tajā iedziļinās un velta laiku, lai saprastu, kā tā darbojas. Tomēr pareizi izmantota sistēma, pat neveicot papildu ieguldījumus, var vecuma pensijas apjomu palielināt par 15–25%. Papildus tam no šī gada uzkrāto otrā līmeņa ieguldījumu iespējams arī atstāt mantojumā. Taču to līdz šim izdarījuši tikai aptuveni 15% no tiem, kam šāda iespēja teorētiski ir.
Uzkrājumu veidošana pensijai Latvijā ir visai kutelīga tēma un raisa viedokļu sadursmes par to, cik pensiju uzkrāšanas sistēma ir ilgtspējīga un vai ir vērts uzticēt naudu pensiju pārvaldniekiem.