Ja puikas ieiešanu pieauguša vīrieša kārtā atzīmē ar apgraizīšanas rituālu, sievietes iniciācija notiek viņas kāzās. Tāpēc uz maniem tirdošajiem jautājumiem - kas notiek, ja sieviete nevēlas precēties, tik un tā viņa ir sieviete, neviens nespēj atbildēt. Nesaprot manu jautājumu. Kā - nevēlas? Kā tad sieviete sapratīs, kas viņa ir?
Līgavaiņa vecāki noorganizējuši dēla kāzas savā ciemā, kas nu jau izpleties nelielas pilsētiņas lielumā. Uz kāzām ieradušies visi te dzīvojošie radinieki. Esmu paņemta līdzi kā jaunas mākslinieces Merves viešņa. Viņa tiek uzskatīta par tuvu līgavaiņa radinieci, jo viņas vecmāmiņas māte ir līgavaiņa tēva māsīca.
Kāzas Pazartezi ciemā sākās ar to, ka jaunie svinīgi atbrauca no līgavas mājām Bursā, kur notika oficiālā reģistrēšana, pacienāja viesus, bet es to neredzēju, jo nokavējām kāzu sākumu, tāpēc ļaujos, lai Merve mani ved. Tieku iesēdināta pie dāmām, kas saģērbušās Pazartezi ciemam raksturīgi - sievietes uzvelk šalvarus (milzu platas un sasodīti ērtas bikses), apsien baltu lakatu, tad pārmet pāri tik maisveidīgu platu talāru melnā krāsā, ka ikviena sieviete acumirklī zaudē sievišķīgas aprises, par seksapīlu i nerunājot. Melnajos talāros un baltajos lakatos ieģērbjas ikviena precēta sieviete, ka vienubrīd nodomāju, ka sievietes acumirklī pārtop par... „neko".
„Kas būtu ja karstasinīgās turcietes sāktu staigāt vaļīgi kā eiropietes, lai Allā' stāv klāt! Mūsu vīrieši ir greizsirdīgi uz savas sievas ēnu!" - man pasmejas Oznura, Merves tēva brāļasieva. Viņa izklaidējoties dejo vēderdejas sieviešu pulciņā, bet publiski valšķīgi kustināt vēderu, gurnus, likt strādāt krūtīm un pleciem - nekad neuzdrošinās. Vīrs visus skatītājus apšautu, un citi viņam atuguņotu, viņa smejas un sakārto balto lakatu zem melnā talāra, lai neviens neierauga viņas skaisto ķermeni. Tikai vīrs.
Jaunais pāris stāv plača vidū un saņem apsveikumus kādu stundu, divas. Tas izskatās pēc Bulgakova „Meistara un Margaritas" Gada balles, kur karaliene Margo sasveicinās ar viesiem. Arī šeit jaunie smaida, paņem ikviena vecāka cilvēka pasniegto plaukstu, noskūpsta un goddevībā plaukstu pieliek sev pie pieres. Katrs viesis pasaka kaut ko jauku, atstāj dāvanas - naudu vai uzmauc līgavai rokā zelta aproci.
Visur mirdzinās zelts. Precētās sievietes uz kāzām ieradušās izrotājušās ar zelta aprocēm, ko viņām dāvinājuši viņu kāzās. Nagi nolakoti sarkani, vecākām sievietēm nagi krāsoti ar hennu. Kad sievietes dejo, zelts noslēpumaini džinkst, Pazartezi ciema Kāzu un bēru orķestrim piespēlējot. Zelta aproces ir sievietes depozīts. Ja nu kas notiek ar viņas vīru, viņai un bērniem ir cerības pirmos četrus mēnešus izdzīvot, pārdodot zelta aproces.
Teicienu, ka sievietēm jau interesē tikai vīriešu nauda, austrumos saka bez sarkasma. Laima, bet kā gan citādi?, sauc pārsteigtās Oznura un Adile, Merves māte, vīrietim kaut kam ir jābūt, ja viņam nav nekā, tad viņš pats nav tāds, kas var pie kaut kā tikt, un tad viņš arī neko nedabūs, ha, ha... Turcietes tiek izdotas pie vīra, ja vīrietim „ir ne tikai jūtas". Tās, kas precas mīlas dēļ, zina, ka dzīvos tā, cik lieli būs vīra ienākumi. „Vīrietim ir jābūt kā bankomātam un... vienmēr varošam, citādāk ar tādu nav pat ko ielaisties!"- Oznura pasaka un Adile viņai nopietni piekrīt. Visas runas, ka sieviete sevi pārdod, ir muļķības. Viņa sevi nodrošina, tikai rietumos to nez kādēļ pasniedz sagrozītu. Laulības ir nevis pliku jūtu savienība, bet materiāli apstiprināta vienošanās par kopdzīvi. Turku vīrieši grib precēties, viņiem nav tipiska rietumnieku individuālisma filozofijai raksturīgā spriedelēšana, ka grib dzīvot vieni, brīvi un nesaistīti. Turki ir audzināti kolektīvisma gaisotnē, tāpēc arī uzrīkot kāzas ar tūkstoti viesu ir viegli. Turki kopj ģimeniskās saites, kopj, es uzsveru, nevis slinki saka, ka „ģimeniskās vērtības aiziet nebūtībā".
Sievietes dejo, zelts mirdz, un es ieraugu viņu ar hennu izkrāsotās plaukstas. Sieviešu pirkstu gali ir koši-brūni-sarkani un plaukstas vidū iezīmēts aplis kā Japānas karogs. Kāpēc tā dara, es nevainīgi uzprasu.
Tāpēc, ka tā dara pie līgavas mājās naktī pirms kāzām visas viņas radinieces, man atbild un sievietes pašas apmulst. Viņas nezina kāpēc tā jādara, bet zina, ka tāda ir tradīcija, kas jāpilda, jo tā jādara, jo tā darīja viņu mātes un sences. Allā' zina...
Es arī zinu. Tā ir tieši tāda pati tradīcija, ko piekopj ikvienā kultūrā, jaunavai kļūstot par sievu - nav būtiski, vai latgalietes pulcējas un dzied, un raud un dzied, vai apglezno rokas ar hennu mistiskos zīmējumos kā Indijā, vai mūsdienu meičas rīko vecmeitu ballīti Rīgā. Tradīcija paliek, tās kodols ir ieslēpts ģenētiskajā atmiņā - kad pirmatnējai mūsu pirmmātei-meitenei sākās mēnešreizes, viņa iemērca asiņojošajā vagīnā pirkstus, lepni pacēla rokas pret debesīm un gāja pa ciemu visiem demonstrējot - redziet, es jau esmu liela, mani var ņemt par sievu, es jau varu dzemdēt un radīt vīrietim pēcnācēju. Sarkani lakoti nagi ir atblāzma no senā rituāla. Sarkani lakoti nagi ir publisks paziņojums par spēju būt reproduktīvai un apliecinājumam, ka sieviete var stāties seksuālos sakaros ar vīrieti.
Hennas krāsotajām rokām sievietes ņem cepumiņus un skrimšķina. Cepumi salikti plastmasas šķīvjos uz garajiem galdiem. Mielasts būs rīt, pēc kāzu nakts.