Daiga Brinkmane saudzīgi iznes no savas darbistabas mazu brūna stikla zāļu pudelīti. Uz etiķetes mulsinošs nodzeltējis uzraksts - "Naružnoje. Riga, Orlovskaja kazjonnaja železnaja doroga" ("Ārējai lietošanai. Rīga, valsts Orlovas dzelzceļš" - krievu val.). Tā nāk no pagājušā gadsimta sākuma. Pudelīti atradusi zem vecajiem grīdas dēļiem: "Manā mājā pilns ar visādiem krāmiem, bet te nav nejaušu lietu."
Pirms 15 gadiem Daiga ģimenei piederošus divus mazus dzīvoklīšus
iemainīja pret šo dzīvokli Stabu ielā. Pirms kara ēkas saimnieks
bija baltvācietis, kokzāģētavas īpašnieks. 1939.gadā viņš
repatriējās uz dzimteni, māja pārgāja valsts īpašumā, un kādreiz
lepnos dzīvokļus - katrā stāvā tāds bija viens - sadalīja komunālos
būcenīšos. Daigas dzīvoklī trīs istabās bija mitušas trīs ģimenes.
Pirmajos Ziemassvētkos jaunajā mājvietā pie durvīm zvanījusi
apakšējā stāva istabiņas īrniece un lūgusi kādu laiku nemazgāties
vannā, jo zem tās iebrukuši grīdas dēļi. Daiga atcēlusi vannu un
caur satrunējušiem dēļiem ieraudzījusi apakšstāva kaimiņu vannu.
"Tad gan es apsēdos un raudāju, domāju - šo dzīvokli es nekad
nesavedīšu kārtībā!"
Katrs ieperinās savā vidē
Pirmajā kārtā Daiga uztaisījusi ātru remontu, lai ar meitu Madaru un mammu varētu dzīvot tīrā mājā. Pēc desmit gadiem viņa saņēmās otrajam piegājienam. Tad ar visu iedzīvi uz četriem mēnešiem pārvācās dzīvot citur. Grūti ticēt iepriekš stāstītajam, ieejot ērtā dzīvokļa gaišajā un plašajā virtuvē. Uz palodzes zied Daigas orhidejas. Pie sienas masīva koka bufete - Daigas pirkums par pirmo lielo honorāru 90.gadu sākumā. Mazliet nedroši iekārtojos uz caurspīdīga plastmasas sēdekļa (tādi virtuvē ir divi), un izjūtu, cik ērti uz tā sēdēt. Krēsli ir itāliešu ražotāja Kartell produkts. Daiga nesteidzīgi mizo dārzeņus un klāsta: "Man ir sava teorija par interjeru. Augstās modes mākslinieki nekad nevalkā savus darinātos tērpus, bet staigā askētiskā apģērbā. Man arī liekas, ka bezjēdzīgi darināt otram cilvēkam dzīvojamās vides interjeru. Mākslinieks uztaisīs smuku bildi, bet, tikko cilvēks tajā sāks dzīvot, viņš nomocīsies. Katrs pats ieperinās savā vidē un to veido."
Daiga atzīst, ka viņai nepatīk jaunā mītnē visu sākt no baltas lapas: "Es neko nespēju izmest, tāpēc man te blakus cits citam dzīvo gan seni priekšmeti, gan nesen iegādāti. Mana māja ir tikpat eklektiska kā es pati!"
Dažas sienas istabās un gaitenī nav apmestas, jo remonta gaitā atklājies senais ķieģeļu mūris. Uz vienas no sienām viņa zem daudzajām krāsojuma kārtām uz apmetuma atrada burvīgu šablonētu jūgendstila zīmējumu. Daiga to nofotografēja, pārzīmēja, tagad datorā izveidos skaistu izdruku un pieliks pie sienas kā mākslas darbu.
Laulības gultas šauras
Lietas dzīvoklī ir stāsts par Daigas dzimtu, par abām vecmāmiņām un vecvecmāmiņu, par mākslinieces bērnību. Gleznu ar skaistām zilām vizbulītēm vecmammas māsai, kura strādāja par guvernanti kādā muižā Krievijā, uzdāvināja poļu mākslinieks. Savukārt platā gulta ar skaisto divdaļīgo koka galvgali ir vecāsmātes laulības gulta. Daiga smaida: "Cilvēki tagad izlaidušies, gadsimta sākumā laulības gultas platums bija tikai 90 cm." Gaitenī uz grīdas nolikts pīts vecāsmammas ceļojumu grozs. Ar to viņa Pirmajā pasaules karā devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Seno abru, kurā uz grīdas guļ dzija, Daiga atradusi kādā krāmu tirdziņā. Sava vieta izraudzīta arī lietussargu turētājam pie sienas. Tas agrāk kalpojis par klauveklīti pie kādām mājdurvīm. Vecie gludekļi, petrolejas lampas, māla podiņi, kādos gadsimta sākumā tirgū pārdeva taukus, - tam visam Daigas acīs ir laika gaitā pieaudzētā vērtība. Gaitenī pie sienas glezna. Rāma, pelēka jūra. Daiga smejot paceļ mākslas darbu - aiz tā noslēpušies skaitītāji un slēdži. Trauku skapī spodras gozējas kuplas terīnes no Elejas laukiem, kur dzīvoja viena no Daigas vecmāmiņām. Otra dzīvoja Tūjā. No viņas Daigai skapī mantojumā palicis skaists tautas tērps, bet uz tualetes galdiņa novietots tērpam piederošais vainadziņš.