Slepeni apprecas Romā
DAIŅA VERSIJA
Ar Natāliju iepazināmies 2002.gadā, čatojot internetā. Kādu vakaru runājām par dzīvokļiem, un es teicu, ka sēžu tukšā dzīvoklī, kurā nav nevienas mēbeles. Natālija pajautāja — vai ņemšu viņu par savu mēbeli? Atbildēju — jā, protams. Braucu ar vilcienu uz Ludzu ciemos. Atceros, brauciens bija ļoti interesants, jo nekad viens tik tālu ar vilcienu nebiju braucis. Skaļrunī vilciena pieturas sauca tik neskaidri, ka nesapratu, cik tālu esmu. Sāku domāt, vai Ludzā vispār mani kāds gaidīs. Galu galā čatā var sarunāt visu ko. Bet viņa gaidīja. Pēc tam Natālija atbrauca pie manis. Tā reizi pa reizei tikāmies un sākām draudzēties. Kad Natālija sāka studēt Rīgā, sākām dzīvot kopā.
Bildināju Natāliju aptuveni pirms trim gadiem Valentīna dienā. Aizbraucu viņai pakaļ uz darbu un aizvedu uz Ludzu pie mātes. Vakariņās lūdzu Natālijas mātei meitas roku. Apprecējāmies šogad 24.aprīlī. Gribējām, lai mūsu kāzas ir citādas, nekā ierasts. Izteicu Natālijai priekšlikumu apprecēties ārzemēs — sarakstīties un uztaisīt svētkus tikai sev. Draugi, kas dzīvo un strādā Romā, noskaidroja, ka mūs var salaulāt vēstniecībā. Kāzas bija burvīgas — sarakstījāmies, pēc tam mūs zirga pajūgā izvadāja gar Kolizeju, pa skaistākajām Romas vietām. Pēc tam devāmies uz Parīzi medusmēnesī.
Latvijā par mūsu precībām nezināja pat vecāki. Kad atgriezāmies, uzaicinājām vecākus uz pusdienām. Viņi juta, ka mums kas svarīgs sakāms. Izrādās, viņi bija gaidījuši, ka teiksim — mēs precamies. Sacīju, lai Mihailovas kundze pastāsta, bet mans tētis atcirta, ka Natālijai šis vārds vēl jānopelna. Atbildēju, ka tas jau ir noticis, un parādījām vecākiem gredzenus, ko pusdienās bijām cītīgi slēpuši. Draugiem atklājām tikai tad, kad jau bija gatavs fotoalbums. Mūsu jaunajā mājā sarīkojām pasēdēšanu ar bilžu skatīšanos.
NATĀLIJAS VERSIJA
Iepazināmies pirms septiņiem gadiem internetā. Dainis teica, ka sēžot viens pats lielā dzīvoklī — piedāvāju viņam, lai ņem mani par mēbeli. Tā pamazām aizsākās mūsu sarakste. Pēc pāris mēnešiem aizbraucu uz Rīgu un nodomāju, ka ir jāredz cilvēks, ar kuru sarakstos. Aizgāju uz Vecrīgas veikalu, kurā Dainis strādāja. Pēc tam sākām braukāt ciemos. Dainis bija ļoti neatlaidīgs. Droši vien tieši tas arī bija iemesls, kāpēc mūsu attiecības veidojās tālāk.
To, ka jāprecas, nolēmām pērn vasarā, kad mūsu vedējiem bija kāzas. Vēlmi precēties Dainis bija izteicis jau pirms pāris gadiem, bet es vēl nebiju gatava. Nebija tā, ka negribējās precēties, bet šķita, ka tīri labi var iztikt bez kāzām. Tobrīd nebiju iedomājusies, ka kāzas var būt arī citādas. Sākotnēji domājām apprecēties Gibraltārā, bet tur bija pagrūti visu noorganizēt. Tad vedēji piedāvāja, vai nevēlamies apprecēties Romā — tur visu izplānot bija daudz vienkāršāk. Kāzas bija perfektas. Nebiju gaidījusi, ka tās būs tik skaistas. Domāju — sarakstīsimies un aiziesim ar vedējiem vakariņās, bet vedēji šo dienu padarīja īpašu. Romā tika sarīkotas kāzas pēc latviešu tradīcijām, kas nav itāļiem raksturīgas, tāpēc visu laiku bijām uzmanības centrā, mūs fotografēja pat svešinieki, jutāmies kā zvaigznes.
Latvijā neviens par kāzām nezināja, jo teicām, ka braucam ceļojumā uz Parīzi. Bija gan neliela informācijas noplūde. Daži draugi zināja, bet mēģināja izrādīt, ka neko nezina. Kad atgriezāmies, jaunumus vispirms pateicām vecākiem. Viņi šo jaunumu negaidīja, bet bija patīkami pārsteigti, jo saprata, ka kāzas bijušas tieši tādas, kādas vēlējāmies. Draugiem sarīkojām pikniku.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.