Nodarbības notiek reizi nedēļā, un mani studenti ņem pretī visu jauno ar degsmi un aizrautību. Katram tika iedots latviešu vārds – viņiem interesantāks studiju process, man – vieglāk atcerēties nekā mēģināt izrunāt viņu ķīniešu vārdus.
Rit pēdējais mēnesis 2011. gadā, un Ziemassvētku laikā notiks pirmais latviešu valodas eksāmens universitātē visā tās 70 gadu pastāvēšanas vēsturē. Ķīniešu mācīšanās metodes ir diezgan mehāniskas, to novēroju gan savās lekcijās, gan esmu dzirdējusi no kolēģiem. Jaunie vārdiņi, teksti, likumi vai sakarības tiek iekaltas galvā kā dzejolīši. Jau no mazām dienām skolās bērni visu mācās no galvas, pieraksta un vairākas reizes skaļi atkārto. Studiju gados nekas nav mainījies. Ļoti bieži dzirdu, kā viens vai otrs teksts tiek vairākas reizes lasīts skaļi, lai būtu perfekta izruna, pareizi vārdi un visa mācību viela iegultos dziļāk atmiņā.
Pekina šonedēļ man nesa vēl vienu uztraukumu un labu emociju gammu. Manā lekcijā viesojās ciemiņi – Latvijas vēstniece Ķīnā. Nekas ļoti oficiāls, drīzāk mīļš un jauks apciemojums, kas noteikti mums visiem uzlaboja garastāvokli. Vēstniece maniem studentiem latviski uzdeva dažādus jautājumus par Latviju, un visi atbildēja, ko nu katrs zina. Bijām jau apskatījuši tādas tēmas kā pilsētas Latvijā, upes, Gaiziņš un robežvalstis. Par hokeju un basketbolu gan atcerējās daži. Tomēr bija tāds mazs lepnums, kad redzēju, ka viņi saprot, atceras un māk arī atbildēt. Nezinu, kā vēstniecei likās, bet es domāju, ka vieslekcija izdevās, it sevišķi, kad daži mani studenti piecēlās kājās un latviski mazliet par sevi pastāstīja: «Labdien! Mani sauc Jānis. Es esmu ķīnietis. Man ir 21 gads, un es studēju Pekinas Svešvalodu universitātē. Man patīk lasīt grāmatas, un man ļoti patīk sarkana krāsa.»
Vizītes nobeigumā visi nodziedājām dziesmu, ko biju viņiem iedevusi, viena nolūka vadīta – lai beidzot varētu iemācīties izrunāt latviešu valodas skaņu «r». Vilkām: «Ai vir-vir-vir-vir bum-bum-bum-bum trrrrrrrrrrrrrrrr rassassā...» Šī dziesma nu viņiem ir īpaši iecienīta, daži pat ielikuši savā telefonā kā zvanu toni!
– Jūs esat oficiāli pirmie studenti Ķīnā, kas runā latviski, – teicu viņiem, par ko pat atskanēja aplausi.
– Mums ir prieks mācīties šo valodu, – viņi man atbildēja. – Tā ir grūta un noteikti kļūs vēl grūtāka, tomēr ir laba apziņa, ka zinām tādu valodu. Latviešu valoda ir skaista valoda. Paldies par iespēju to mācīties!